Arhitekts, kurš prot saglabāt vieglumu

Intervija ar Valdi Onkeli – Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas piebūves projekta autoru

Mēs sarunājamies mūzikas literatūras klasē, bet ārā aiz loga valda pavisam cita skaņu pasaule – smagnējus akordus spēlē būvnieku darbarīki un tehnika. SIA «PBR» valdes loceklis, arhitekts Valdis Onkelis būvlaukumā ir bieži, tāpēc saradis ar dažādām toņkārtām. Visvairāk biedētu klusums; tā būtu zīme, ka Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas pārbūves darbi apstājušies.

Ar valsts un pašvaldības līdzekļiem līdz gada beigām plānots rekonstruēt ēkas pirmo stāvu un uzcelt ap 200 kvadrātmetru lielu piebūvi. Šis projekts ir Valda radīta vīzija, kas veiksmīgi izlolota kopā ar kolēģiem – «PBR» arhitektiem un būvinženieriem – un uzdāvināta skolai. Arhitekts gan lūdz intervijā to īpaši neuzsvērt, tāpēc apsolu, ka vairāk runāsim par labdarību plašākā nozīmē un patriotismu. Par apstākļiem un situācijām, kas ievibrē šīs bieži vien dziļi azotē glabātās stīgas un ļauj tām ietrīsēties tikai pavisam īpašos brīžos.

Jūs ticētu stāstam par arhitektu, kurš par baltu velti izstrādājis projektu un kādam to uzdāvinājis?
– Es ticētu! Zinu vairākus projektus, kas tapuši kā ziedojums. Tāds ir, piemēram, arhitektu biroja «Noonsoon» veidotais grupu mājas projekts jauniešiem ar smagiem attīstības traucējumiem, kur viņi varētu pašpietiekami dzīvot. Biedrība «Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi» par saziedotiem līdzekļiem ir iegādājusies zemes gabalu Rīgā, Vībotņu ielā, un «Noonsoon» arhitekti sadarbībā ar būvinženieriem bez maksas ir uzprojektējuši grupu māju. Lai ēku kompleksu varētu uzbūvēt, ikviens aicināts šo ieceri atbalstīt ar ziedojumu vai iegādājoties jauniešu gatavotās sveces kampaņā «Miljons sveču grupu mājai».

Starp citu, šajā cēlajā projektā iesaistījusies arī Zanes (Valda dzīvesbiedre – aut.) māsīca, arhitekte Lauma Auziņa, kura gatavo ģenerālplānu; viņa strādā manā birojā. Zinu vairākus no projektētājiem. Nav nekas neparasts, ka cilvēks papildus savam ikdienas darbam velta laiku kopējam sabiedrības labumam un strādā brīvprātīgi vai ziedo naudu.

Vai bez Mūzikas un mākslas skolas piebūves projekta ir vēl kāds, ko esat radījis aiz labas gribas?
– Pirms vairāk nekā desmit gadiem brīvprātīgi devos uz Brazīliju, lai netālu no Sanpaulu, Novaodesā veidotu skici latviešu diasporas saieta namam. Stāsts par šo latviešu mājas projektu ir interesants. 2010. gadā mani uzrunāja zināma meitene, kura strādāja vēstniecībā un labi zināja Novaodesas latviešu kopienu un tās vajadzības. Tautiešiem akūti trūka telpu, kur sanākt kopā. Man tas bija liels izaicinājums un piedzīvojums vienlaikus. Nopirku aviobiļetes, vulkāna Eijafjadlajegidla izvirduma dēļ gan lidojumu uz Dienvidameriku vairākkārt bija jāpārceļ, taču laimīgi nokļuvu galā un uztaisīju metu latviešu mājai Novaodesā. Diemžēl, tā nereti gadās, ka arhitektu vīzijas paliek plauktiņā un noput, diasporai neizdevās iegūt līdzekļus, lai šo ideju īstenotu. Brazīlija ir liela un, saprotams, tādai minoritātei naudu izcīnīt ir ļoti grūti. Taču man no tā laika Brazīlijā palicis daudz draugu! (Smejas.)

Kā varat attaisnot vēlmi mesties nezināmajā un braukt uz pasaules otru galu, lai bez maksas veidotu skici latviešu mājai?
– Pirmkārt, tas bija piedzīvojums. Otrkārt, arhitektam vienmēr ir vajadzība kaut ko radīt, palīdzēt, šī profesija ir gluži kā misija. Var pat sacīt – arhitekts ir kā ārsts, ja redz, ka kaut kas nefunkcionē, kā tas bija šajā gadījumā, un, ja zina, ka var ar vienkāršiem līdzekļiem palīdzēt, ķeras klāt un dara.

Latvijā labi zināmais arhitekts Juris Poga kādā intervijā arhitektus salīdzinājis ar dvēseļu dakteriem, jo viņu radītai videi nenoliedzami ir arī psihoterapeitiska iedarbība.
– Jā, vide veido cilvēku, tas nav noliedzams. Kāda iepriekš bija Maskavas ielas promenāde Rīgā! Tagad viss tik skaisti izbūvēts, viss mainījies un arī cilvēki tur tagad jūtas citādāk, daudz labāk. Kad kaut kur ceļojam kopā ar bērniem, vēroju viņus un redzu, kā viņi pievērš uzmanību arhitektūrai, kā novērtē kaut ko radītu un skaistu, kaut vai soliņu, kādu detaļu. Tas viņiem palīdz kļūt labākiem.