Ārstes kabinetā – miers, nedalīta uzmanība un iejūtība

Jau 12. reizi notikusi «Gada balvas medicīnā» svinīgā ceremonija, un šogad tajā tika pasniegts rekordliels balvu skaits – 22. Par «Gada balvas medicīnā» desmit nominācijām Latvijas Ārstu biedrības interneta mājaslapā varēja balsot ikviens sabiedrības pārstāvis. Kopumā sabiedrība balvām nominēja vairāk nekā 500 pretendentus, bet unikālo balsotāju skaits pārsniedza 8000. Kā jau «Bauskas Dzīve» iepriekš informējusi, nominācijā «Gada ģimenes ārsts» balvu saņēma pediatre, ģimenes ārste no Bauskas Ina Mortukāne. Piedāvājam lasītājiem sarunu ar dakteri.

Ieejot ārstes kabinetā, vispirms ieraugu siltas, gaišas, sirsnīgas acis un draudzīgu smaidu, tikai pēc tam balto halātu.

Lūdzu, pastāstiet par bērnību! Par ko mazotnē gribējāt kļūt?
– Bērnību aizvadīju Bauskā un Latgalē. Mamma bija ķīmijas skolotāja, tētis – virsnieks. Man ir arī māsa. Man bija ļoti laba bērnība – neviens «nediriģēja», nekontrolēja mācības, pati biju atbildīga. Man pat neienāca prātā, ka varētu kaut ko neizdarīt.

Vasaras pavadīju Latgales laukos pie viedās vecmāmiņas. Viņa nekliedza, nelika strādāt, bet mēs paši strādājām, jo redzējām, ka bez tā nevar. Viņai bija laiks mums, ja manīja, ka gribam pīrādziņus, izcepa. Saskarsme ar viņu, tā gaisotne attīstīja spējas saprasties ar cilvēkiem. Nedzīvojām nākotnē, bet šeit un tagad, tāpēc arī īsti nebija sapņu par profesiju. Domāju, ka vadīšos pēc tā, kas padodas. Bet padevās viss, tomēr tuvāki bija eksaktie mācību priekšmeti. Lasīt arī patika un patīk joprojām. Skatījos, kā mamma strādā par skolotāju, un man negribējās šo darbu. Zināju tikai to, ka vēlētos kaut ko saistībā ar bērniem. Kad mācījos 10. klasē, draudzenes mamma man pateica: «Tu varētu būt laba bērnu ārste!»

Tomēr man nebija nekāda sakara ar medicīnu, ārstiem, arī slimošanas ziņā ne. Braucu uz Atvērtajām durvju dienām Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, tā medicīna ieinteresēja un bija kā izaicinājums. Zināju, kā ir būt skolotājai, ka nav viegli. Medicīnas «maizi» nepazinu, tas ir pat labāk. Ja zinātu, varbūt daudzas lietas nenotiktu. (smaida) Studēju Rīgā, Medicīnas institūtā, kļuvu par pediatri. Studijas bija grūtas, ne velti par medicīnas studentiem joko, ka viņi ir laimīgi divas reizes – iestājoties un pabeidzot skolu. Man vienmēr bija ļoti labi skolotāji un vēlāk kolēģi.

Internatūras gadu Bauskā man vadīja pediatre Rūta Eimusa.

Vai atceraties pirmo patstāvīgo darbdienu ārstes amatā? Kādas bija izjūtas?
– Tas bija 1988. gada augustā Bauskā. Tik smalki vairs neatceros to sākumu, bet visu laiku mācījos un joprojām mācos no kolēģiem. Patiesībā pašlaik pat konsultējos, jautāju vairāk nekā sākumā, jo jaunībā jau parasti liekas, ka visu zini...

Ir tik labi apzināties, ka neesi viens ar problēmu. Bērnu ārsti ir īpaša profesija. Mēs parasti esam emocionāli, skaļāki, mums jābūt nedaudz aktieriem. Ar laiku, ar pieredzi saproti arī to pacientu, kas vēl nerunā, labāk iemācies komunicēt arī ar mammām.

Praksē man ir 2781 pacients – pārsvarā bērni un jauni cilvēki. Tā ar šiem cilvēkiem «dzīvo» ilgus gadus – ved viņus pie manis no pašas dzimšanas, bet vēlāk – jau paši nāk ar saviem bērniem. Tas ir labi, nav vajadzīga lieka runāšana, jo daudz jau zini. Tāpēc ārstiem ir laba atmiņa, visu laiku ir treniņš, arī sertifikācija ik pēc pieciem gadiem.

Darba gaitu sākumā nebija mobilo telefonu, bija dežūras slimnīcā un mājās, kad bija jābūt sazvanāmam pa stacionāro telefonu. Biji «piesiets» pie mājām. Vēlāk nāca peidžeri, mobilie telefoni, «WhatsApp», «e-veselība» – cita «ēra». Reizē ar datoru tiku pie brillēm... Tomēr mani visvairāk darbā nomāc telefons, tā iznāk kā vēl viena pieņemšana. Visu laiku esi kā «uz āķa» ar to telefonu. Arī ikdienā man nepatīk pļāpāt pa telefonu, labāk ir tikties. Man ir profils «Facebook», bet es tur neeju, gluži vienkārši nespēju to visu apvienot, un mani tas nesaista.

Tomēr man negribētos, lai cilvēkiem būtu bail man zvanīt, reizēm ir labāk lieki pajautāt. Ja pacients neizprot, kas notiek, viņam ir nenormāls stress, un viena īsziņa, viens teikums viņam var palīdzēt mierīgi gulēt. Atveseļošanos ietekmē stress, ja es to varu mazināt, tas ir labi. Parasti atbildu uz visiem zvaniem, tiesa gan, tas sanāk vakarā un citam pēc četrām piecām stundām, jo dienā vidēji mēdz būt 30 – 40 neatbildēti zvani... Paldies pacientiem par pacietību, gaidot atzvanīšanu. Īsti pat neatceros, kāds zvana signāls man telefonā uzlikts, jo visu laiku stāv vibrozvans. Man ļoti nepatīk kavēt, pārdzīvoju, ka nevaru uzreiz atbildēt. Sev esmu noteikusi, ka pašā vakarā, no rīta un naktī gan nerunāju.

Turklāt, ja esi vietējais, ir ļoti sarežģīti distancēties, ir citādāka saskarsme, ar gadiem veidojas savstarpēja uzticība. Nekad neko nestāstu par konkrētu pacientu, ja arī ko vērtējam, «ir tāds gadījums».