Bauska – senās mūzikas festivālu šūpulis Latvijā

Senās mūzikas festivāla «Vivat Curlandia!» organizators, diriģents Māris Kupčs: «Bauska ir pietiekami zināma senās mūzikas festivālu un mūziķu vidū!»

Senie mūzikas instrumenti, vēsturiski tērpi, operas izrāde sveču apgaismojumā, izcilas ārzemju viduslaiku mūzikas grupas un pašmāju senās mūzikas atskaņotājmākslinieki jau septīto gadu Bausku pārvērtīs par vietu, kur iespēja redzēt, dzirdēt un izjust viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka laika cilvēku ikdienu, izbaudot krāšņus senās mūzikas svētkus – VII Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu «Vivat Curlandia!», kas šogad notiks 9. un 10. jūlijā.

«Jau septīto gadu Bausku pārvērtīsim par vietu, kur būs iespēja redzēt, dzirdēt un izjust viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka laika cilvēku ikdienu, izbaudot krāšņus senās mūzikas svētkus,» saka festivāla idejas autors, senās mūzikas interprets Māris Kupčs. Piedāvājam lasītājiem sarunu ar viņu.

Kā un kāpēc radās ideja rīkot senās mūzikas festivālu «Vivat Curlandia!», un kāpēc tas norisinās tieši Bauskas pilī un tās apkārtnē?
– Šim festivālam ir sena vēsture. Tā ir vissenākā vieta, kur pirms daudziem gadiem dzima ideja, kas faktiski nāca no Bauskas pilsētas puses, – rīkot senās mūzikas festivālu. Un tā mēs, Rīgas Senās mūzikas centrs, toreiz sākām veidot festivālu Bauskā un Rundālē (kas, protams, tika piesaistīta tāpēc, ka šīs divas pilis ir tik ļoti tuvu). Taču [festivāla] idejas autore bija Bauskas pilsēta. Un tā tas arī visiem, kas sekoja senās mūzikas attīstībai deviņdesmito gadu sākumā, ir palicis atmiņā, ka tieši Bauska, lūk, bija senās mūzikas festivālu tradīciju Latvijā aizsākums un šūpulis, būtībā – iniciatore visām labām lietām, kas mums Latvijā saistās ar senās mūzikas attīstību.

Pasākums tiek prezentēts kā Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivāls. Vai tas nozīmē, ka festivālā skan tikai šajā laikā tapusi mūzika, vai robežas tiek paplašinātas?
– Robežas noteikti ir paplašinātas, bet atstājot uzmanības centrā Ketleru laiku un laikmetu, kas saistīts tieši ar Bauskas pili, ar pils bojāeju Ziemeļu kara laikā, gan, protams, arīdzan tās aktīvāko dzīvi un jaunās daļas uzcelšanu 16. gadsimtā. Taču skan arī agrāka mūzika – viduslaiku mūzika no ordeņa laikiem, un reizēm ieskanas kāds skaņdarbs, kas ir sarakstīts hronoloģiski nedaudz vēlāk. Jāteic, ka mēs cenšamies ievērot un akcentu likt uz to, kas pieder pie pils auras, pils laikmeta, kas piestāv pilij un pēc kā mēs, iespējams, ilgojamies. Tā, lai visas norises ir saskaņā, jo tas dod neaprakstāmu burvību, kad sasaucas mūzika un arīdzan arhitektūra kopā vienā veselumā.

Droši vien nepavisam nav viegli meklēt seno mūziku un izveidot programmu. Kur slēpjas tās noslēpums un vilinājums?
– Jā, šī lieta ir ļoti specifiska, un, protams, ka cilvēkam no malas būs grūti vispār arī saprast, kāpēc vajadzīgs spēlēt tādu mūziku, kas nekur nav izdota vai izdota tikai pirms daudziem simtiem gadu, to nekur nevar nopirkt, tā vienmēr ir kaut kādā nesaprotamā rakstā. Tur jāpieliek kaut kādas pūles. Daudziem tas viss liksies kā sarežģīta ķīniešu ābece, bet izskaidrojums ir pavisam vienkāršs. Šī mūzika ir ļoti skaista, un nevar visu laiku dzīvot, klausoties vienu un to pašu. Tas tik ļoti noplicina pašu smadzenes, ka tie, kas atklāj šo it kā nepazīstamo, nezināmo mūziku, tai pieķeras. Kā jau ikkatrā laikmetā, mūzikai ir savi izteiksmes līdzekļi, bet, ja tā ir labi uzrakstīta mūzika, tā aizrauj. Un šajos agrīnajos laikos mūzika tika rakstīta, lai aizrautu cilvēkus, viņus harmonizētu, piesaistītu uzmanību, lai izklaidētu. Tur ir pilns spektrs. Daudz labas mūzikas ir aizmirsts vienkārši tāpēc, ka mārketings un «mainstreem» ir divi lielākie labas mūzikas ienaidnieki. Jēdzieni, kas būtībā nokauj jebkādu labu mūziku vai padara to ļoti pliekanu un banālu.

Viens no festivāla galvenajiem notikumiem parasti ir operas uzvedums sveču gaismā. Vai kaut kur pasaulē pašreiz tiek piedāvāts kaut kas līdzīgs, un kā tiek izvēlēta opera, kas šajā vakarā skanēs?
– Šīs vēsturiskās rekonstrukcijas ir ļoti, ļoti retas. Pārsvarā tas ir saistīts ar to, ka tas ir ugunsnedrošs pasākums, un daudzās vietās darbošanās ar sveču gaismām vienkārši nav iespējama. Mums, paldies Dievam, ir šajā ziņā paveicies, jo Bauskas kultūras centrs neceļ iebildumus, bet pat veicina šādu eksperimentu norisi. Bet ik pa brīdim kaut kur ļoti, ļoti reti pasaulē gadās. Mēs neesam pilnīgi vienīgie, taču katrā ziņā šis ir unikāls gadījums. Tā nav ikdiena. Tā noteikti nav un nebūs ikdiena, jo diemžēl tie laiki ir aizgājuši, un arīdzan elektrība kā apgaismojums ir citādāka – krāsu temperatūra ir citādāka, un daudz kas cits arī apkārt (kaut kas nemateriāls) no sveču gaismas padara lietas atšķirīgas, tostarp tērpus redzam citādākās krāsās.