Būt mammai bērnam,kurš pasauli jūt citādāk

«Atbalsts vajadzīgs ne tikai bērnam, bet arī viņa vecākiem,» teic māmiņa Vineta

Tuvojas Māmiņdiena, kad pārdomājam mātes lomu katra bērna dzīvē. Būt mammai ir prieks, taču arī izaicinājums, īpaši tad, ja ģimenē aug bērns ar īpašām vajadzībām.

Vinetas ģimenē aug meitiņa Undīne, kurai ir desmit gadi, un četrpadsmitgadīgais dēls Kristiāns, kuram ir autiskā spektra traucējumi. Vineta ir apņēmīga mamma, kura negaužas par situāciju, bet pieņem to, ka dzīve var būt citādāka, mēģinot to dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāk. Tas izdodas, jo viņai apkārt ir atbalstoši cilvēki.

Kā uzzinājāt, ka jums ir īpašs bērniņš, cik grūti bija noteikt diagnozi?
– Diagnozi nebija viegli atklāt. Ap Kristiāna divu gadu vecumu jutu, ka kaut kas nav kārtībā… Kristiāns nerunāja, staigāja uz pirkstgaliem, kā arī viņam bija neikdienišķas kustības – griešanās, roku plivināšana. Novērojām arī rotaļlietu kārtošanu rindiņās. Jau pirms diagnozes noteikšanas lasīju par šādiem simptomiem internetā un nojautu, ka kaut kas nav tā, kā vajag.

Vērsāmies pie ģimenes ārsta, logopēda un neirologa, un tika noteikta diagnoze. Kristiānam ir autiskā spektra traucējumi. Svarīgi zināt, ka tā nav slimība, bet viens no bērna centrālās nervu sistēmas attīstības variantiem. Autisms ietekmē, kādā veidā Kristiāns komunicē ar citiem, redz, jūt, dzird pasauli sev apkārt.

Kā tu palīdzi Kristiānam integrēties sabiedrībā?
– Kristiāns integrējas sabiedrībā, apmeklējot pamatskolu un viņam piemērotus pasākumus. Skolā ir mācību stundas, kad Kristiāns ir kopā ar klasi, un ir tieši viņam pasniegtas individuālas stundas. Es esmu sava dēla asistente un piedalos stundās, lai palīdzētu Kristiānam saprasties ar skolotājiem un veikt dažādus uzdevumus.

Man ir svarīgi Kristiānam iemācīt kļūt pēc iespējas patstāvīgākam. Šis jautājums, manuprāt, uztrauc daudzus īpašo vajadzību bērnu vecākus, jo mums ir svarīgi zināt, ka mūsu bērni spēs par sevi parūpēties arī tad, ja mēs kādā brīdī nebūsim līdzās.

Kādi ir lielākie izaicinājumi māmiņai ar īpašu bērnu?
– Mani lielākie izaicinājumi ir atrast laiku sev. Joprojām mācos palūgt palīdzību. To nereti ir grūti izdarīt, jo šķiet, ka viss jāizdara tikai pašai vai ar ģimenes palīdzību. Negribas arī būt par apgrūtinājumu, un palīdzības lūgšana parasti saistās ar vājumu, taču tā nebūt nav, jo jābūt gana spēcīgam, lai spētu palīdzību lūgt.