Daudzdimensiju ainavu izstādē pavadītās stundas raisa emocijas

Nacionālajā Mākslas muzejā apskatāmi Eiropas mērogā nozīmīgā gleznotāja Vilhelma Purvīša darbi

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kuru savulaik vadīja un nereti turpat arī gleznoja akadēmiķis Vilhelms Purvītis, līdz 16. oktobrim apskatāma Eiropas mākslas ainavā tik nozīmīgā gleznotāja darbu izstāde. Te izstādi jau apmeklējušo mākslas cienītāju atsauksmes un pārdomas.

Viss kā dabā
Juris, pensionārs: «Man patīk Purvītis. Izstādi skatījos jau otru reizi, un nemaz nenožēloju tur pavadītās stundas. Patīk meistara reālistiski parādīto ainavu dzīvīgums, telpiskums un atmosfēriskums. Kā viņš parāda saulē kūstošu sniegu! Viss kā dabā!»

Evelīna, 10 gadi: «Ļoti skaistas un interesantas gleznas. Īpaši tās ar sniegu.»

Andris Dalbiņš, darbojas ekonomikā: «Purvītis glezno visus četrus gadalaikus. Mani visvairāk iespaido 1900.–1910. gada periods. Neatkārtojams ainavists, daudzdimensionāls. Purvītis pieliek klāt laika dimensiju. Viņa diplomdarbos ar gaismēnu norādīta pat diennakts stunda, kad ir gleznots. Purvītis mūs apstādina konkrētā mirklī. Arī akmeņus ar gaismēnu var parādīt. Kopumā Purvītis ļoti daudz attēlo tādu dinamisku elementu kā sniegs. Tur īpaši pateicīga laikam ir vakara saule. Purvītis kā ainavists mūsu nacionālajā glezniecībā ir nepārspējams.»

Jānis, students: «Jau bērnībā vecāki mani bieži ņēma līdzi brīvdienu gājienos uz kādu mākslas izstādi. Viņi paši bija iepazinušies Mākslas muzejā. Mamma toreiz apmeklēja visas gleznu izstādes un Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursus, bet dzīvē viss iegrozījās citādāk. Piedzimu es. Pēc dažiem gadiem uz izstādēm gājām visi trīs. Lielajā muzejā visilgāk stāvējām pie Purvīša ainavām un Rozentāla gleznotajiem portretiem. Arī man iepatikās šīs gleznas, es pat varētu pastāstīt, ko viņi runāja pie Jaņa Rozentāla pašportreta vai kādas Purvīša pavasara ainavas. Interesanti, ka, pēc kāda laika atkal apmeklējot muzeju, viņu diskusijas atkārtojās. Reiz es iejaucos sarunā, paužot savu maza puikas viedokli par kūstošo sniegu Purvīša ainavā. Tur taču vairs nevar kārtīgi paslēpot! Tagad saprotu, ka pamazām kļuvu par glezniecības fanu. Īpaši tādas glezniecības, kuru rada ar eļļas krāsām. Man patīk, ka gleznotājs ar atsevišķiem pastoziem otas triepieniem galu galā izveido bildi, kuru apskatot no attāluma tu jūties tā, it kā pats stāvētu dabā un skatītos uz kādu bērzu birzta-lu – to es par Purvīti domāju. Kad man būs bērni, es viņus arī vilkšu līdz uz muzeju, lai skatās mākslu un dabu. Vismaz gleznās vēl aug bērzi! Man kā rīdziniekam dzīve rit mūros un pie datora.»

Krāsu burvis
Maija Bērziņa, gleznotāja: «Man izstādes apmeklējums Mākslas muzejā bija īpašs piedzīvojums. Vēlējos tuvumā izpētīt Purvīša gleznoto fresku muzejā. Tur bija uzslietas diezgan nestabilas sastatnes un pielikts uzraksts, ka par skatītāja drošību atbild viņš pats. Man patika Vilhelma izstāde, likās interesanta muzejā sniegtā informācija par viņa radošo un sabiedrisko darbību un dokumentālais foto materiāls. Man kā gleznotājai traucē tas, ka nevar gleznas apskatīt dabiskā apgaismojumā. Purvītis ir apbrīnojams pasaules mēroga mākslinieks!»