«Daudzkārt esmu jutusies tik laimīga kā uz paradīzes sliekšņa»

Ja man kāds jautātu, kas ir Zane Daudziņa, atbildētu – mūžīgais pavasaris. Tas viņā plaukst un pumpuro jebkurā izrādē, ikvienā tikšanās reizē ar auditoriju. Taču patiesībā viņa ir aktrise un runas pedagoģe. Jā, un tagad Z. Daudziņu var uzskatīt arī par rakstnieci un mākslinieci, jo pavisam nesen iznāca «Dienasgrāmata», kurā viņa fiksējusi pandēmijas gadu un kurā ir viss – gan neziņa un sa-traukums, gan pielāgošanās neierastajai situācijai, gan prieka avota meklējumi šajā tik neprognozējamajā laikā. Grāmatas vāku un ilustrācijas veidojusi pati autore.

Aktrise ir dzimusi Rīgā, bet skolas brīvlaikā dzīvojusi pie vecmāmiņas Aizkraukles novada Skrīveros. Savukārt jau vairāk nekā 15 gadu viņai ir vasaras māja Bauskas novada Vallē, kur kopā ar vīru aktieri Vili Daudziņu iekopuši skaistu dārzu, un tā ir viņu miera osta. Taču lielākā māka ir izkopt skaistu dārzu savā dvēselē, arī to viņi dara.

Uz Latvijas skatuvēm daudzus gadus dzīvo Zanes Daudziņas monoizrādes. Kāds ir jūsu brīnumlīdzeklis, kad izdodas vienai pašai noturēt publikas interesi monoizrādēs gandrīz divu stundu garumā?
– Tajā brīdī, kad esmu kopā ar publiku, man nav itin nekā cita uz pasaules: tikai es un viņi – cilvēki, kuriem gribu izstāstīt lugā ietverto stāstu. Es domāju, ka publika jūt šo atdošanos viņiem pilnībā un līdz galam. Viņi jūt un atbild ar to pašu – absolūtu uzmanību un ļaušanos izrādes maģijai.

«Tāda es esmu», «Apbruņota un bīstama», «Sieviete kā konfekte» – kā šie darbi nonākuši pie jums? Vai ar to autori Aivu Birbeli iepriekš apspriežaties par sižeta līniju?
– Visas šīs lugas ir mana pasniedzēja un režisora Jura Rijnieka iecerētas, veidotas un iestudētas. Viņš ir bijis tas, kurš rosinājis dramaturģi Aivu Birbeli risināt to vai citu tēmu loku. Es ikreiz esmu iesaistījusies vienīgi kā aktrise – izpildītāja. Tas gan neizslēdz to, ka iestudējuma un pēc tam izrādes spēlēšanas laikā rodas arī kādas korekcijas un joki no manas puses.