Baušķenieks Modris Lešinskis pievienojies autokrosa čempionāta dalībnieku pulkam

Šajās brīvdienās – 4. un 5. jūnijā – Mūsas trasi pierūcinās Eiropas un nacionālo autokrosa braucēju spēkrati, divās dienās baudīsim īstus autokrosa svētkus. Negaidīts, bet patīkams pārsteigums ir vēl viena drosmīga latvieša pieteikums dalībai Eiropas čempionāta ieskaites klasē «Super Buggy».

Modris Lešinskis ir baušķenieks, motokrosa braucējs, kurš šajā sezonā mērķē piepildīt vairākus sen lolotus sapņus. Modris kopā ar labākajiem draugiem Māri un Andi Neikšāniem jau kopš bērnības ir bijis iesaistīts darbos šo sacensību rīkošanā, bet, būdams vēl zēns, sapņojis, protams, startēt sacensībās pats. Kā atzīst sportists, viņš nekad nevarēja iedomāties, ka reiz stāsies uz viena starta kopā ar saviem bērnības elkiem.

Kā nokļuvi autosportā? Jau ģimene tajā rosījās vai draugi mudināja?
– Mūsas trasē esmu uzaudzis, kopā ar bērnības draugiem Māri un Andi Neikšāniem pavadījām tur daudz laika. No 14 gadu vecuma šķiet, ka dzīvojām, ēdām tur, gulējām. Agrāk Eiropas autokrosa čempionāts bija manas dzīves lielākais notikums. Divus mēnešus pirms sacensībām iesaistījāmies un palīdzējām, pļāvām zāli, likām plakātus un daudzas citas lietas, visu to, ko negribēja darīt citi. Jāsaka, pazīstu katru trases centimetru.


Vai visi baušķenieki «pavelkas» uz autosportu? Esat daudzi, kuri par hobiju izvēlējušies tehnisko sportu.
– Šķiet, ka ar mopēdu braucu jau no piecu gadu vecuma, kad tēvs piesolīja ķošļenes, lai es tikai sāktu braukt, citādi es tikai pa pagalmu ar kaimiņu meitenēm vien rosījos. Kopš tā laika neesmu no motocikla nokāpis. Visu savu dzīvi biju vēlējies braukt motokrosā, to arī daru, braucu jau 16 gadus. Braucu arī «Supermoto», trīs gadus esmu bijis izlasē «nācijās», 2007. gadā izcīnīju vicečempiona titulu iesācēju grupā motokrosā.

Šajā gadā pirmo reizi piedalījies autokrosā. Kas tevi pamudināja spert šo soli?
– Startējot motokrosā, esmu guvis ļoti daudz traumu, pēc kārtējā kājas lūzuma biju izdomājis aizbraukt atbalstīt Māri Neikšānu, jo viņš bija izdomājis pamēģināt bagiju. Sēdēju tribīnēs ar visiem kruķiem un vēroju viņu, ilgu laiku jau esmu sapņojis, ka reiz varētu pamēģināt arī pats, bet nedomāju, ka tas varētu reāli notikt. Pēc šīm sacensībām sazvanījos ar Māri un jau neilgi pēc šīs sarunas izmēģinājām dažus bagijus, iepazinos ar Arni Odiņu un nolēmu, ka bagijs ir jāiegādājas.

Bagiju iegādājies no autokrosa čempiona Arņa Odiņa. Varbūt tam līdzi nāk laba aura?
– Arnis ir ļoti pozitīvs un harismātisks cilvēks, kurš jau sākotnēji motivēja braukt un piedalīties, dalījās ar padomiem un dažādu cilvēku kontaktiem. Prieks, ka ir cilvēki, kuri vēlas atgriezt tā saucamos bagiju ziedu laikus un piesaistīt arvien jaunus sportistus šajās klasēs.

Esi izlēmis braukt ar bagiju, parasti iesācēji dod priekšroku salonautomašīnām… Kāpēc tāda izvēle?
– Iepriekš biju braucis pa trasi ar parastu, ne sporta žiguli, bet bagijs ir vistuvākais motokrosam, jau pierasts, ka visu laiku sejā «nāk» dubļi un smiltis, visu dzīvi to vien esmu darījis – «ēdis» dubļus trasē. Bagijs ir ļoti dinamisks, domāju, ka neviena salonautomašīna tam nelīdzinās.