Dramatiskās dārza sezonas veiksmes un neizdošanās

Raksta autore piedāvā atziņas un rezultātu apkopojumu par šo sezonu savā dārzā, lai var mācīties no viņas kļūdām

Kad raža mazpamazām sagulst maisos, kastēs, burkās un ledusskapī, ir īstais laiks paraudzīt, kas padevies, kas pavisam ne un kāpēc. Piedāvāju sava dārza šīs sezonas rezumē, lai var mācīties no manām kļūdām un savā dārzā ievākt tikai rekordražas.

Šī dārza sezona kopumā bijusi ļoti dramatiska. No ārkārtīgi saltā pavasara tā lēnām pārgāja ārkārtīgi slapjā vasaras sākumā un vidusdaļā, bet noslēdzās ar ārkārtīgi karstu un sausu vasaras finālu. Tieši tādās galējībās. Vienā brīdī raku notekbedres stāvošajiem ūdeņiem, otrā laistīju pat avenes, kuras karstumā bija nolaidušas galvas. Aptuveni pa vidu nepilnas nedēļas laikā mālainā augsne paguva tik strauji izžūt, ka vairāk noblietētās vietās veidojās plaisas, kurās mierīgi varēja iebāzt plaukstu. Līdz ar to, protams, ir ražas zudumi, bet šis tas ir arī negaidīti labi padevies.

Lauka tomātu superraža
Labās ziņas pirmās. Pirms ķerties pie pašas lielākās šis sezonas veiksmes vērts pieminēt vienu kultūru, kura pēdējos gados padevās ļoti slikti, bet šogad pārsteidza ar augstu ražību, – cūkpupas. Tās bija garas, veselīgas, bez laputīm un citiem kaitēkļiem. No pavisam nelielas dobes pietika gan ēšanai, gan iesaldēšanai ziemai. Tā kā augsne nekādi īpaši netika sagatavota, jāsecina, ka šīm pupām ļoti patika mitrums. Tas, iespējams, kavēja arī kaitēkļu uzbrukumus.

Tāpat nevar sūdzēties ne par kabaču, ne ķirbju ražu. Iepatikās cukīni šķirne ‘Striato D’Italia’ – milzīgi krūmi, nepārauguši augļi – gari, tievi, zaļi svītraini, bet, ļaujot vaļu, izauga tiešām iespaidīga izmēra.

Vēl 2022. varētu saukt par plūmju gadu. Raža bija pilnīgi visos kokos, arī tajos, kuros plūmes līdz šim netika manītas. Stādaudzētavas «Liepas» vadītāja Zaiga Apse min, ka tas varētu būt tāpēc, ka ziemā nav izsaluši ziedpumpuri, bijis pietiekams mitrums un plūmes ir ļoti labi apputeksnējušās.
Nu laiks lielākajai veiksmei – šogad manā dārzā bijis viens no iespaidīgākajiem tomātu ražas gadiem, kopš dēvēju sevi par dārzkopi. Turklāt nevis siltumnīcā, kā varētu padomāt, jo mana siltumnīca ir maza un slikti vēdināma, bet uz lauka, kur izlēmu stādīt tieši tāpēc, ka man ir slikta siltumnīca.

Sākās veiksmes stāsts pavisam bēdīgi, jo pašaudzētie dēsti pēkšņi kļuva arvien bēdīgāki, īpaši mazo tomātiņu šķirne ‘Tiny Tim’. Vēl aizvien ir aizdomas, ka ir vainojams ne pārāk kvalitatīvs substrāts, jo ar ko līdzīgu bija saskārušies vairāki dārzkopji.

Tāpēc, kaut ārā vēl nebija tomātu stādāmais laiks, neļāvu tiem nīkuļot acu priekšā, bet izliku tos no mājas. Mazos tomātiņus sastādīju podos siltumnīcā, bet arī tur tie turpināja vārguļot, tāpēc pārstādīju augstajā dobē, iespraudu lokus un pārklāju ar plēvi.
Speciāli lielajām šķirnēm (šogad izvēlējos tikai trīs – ļoti agro ‘Betalux’, lielo augļu īpašnieci ‘Samuraj’ un konservēšanas plūmjtomātus ‘Roma’) veidoju trīsstūrveida konstrukciju no koka mietiem un līstēm, lai tomātus varētu vajadzības gadījumā pārsegt ar plēvi. Primitīvu un neglītu, bet, kā izrādījās, ļoti, ļoti noderīgu, jo līdz jūlija beigām bija vieni vienīgi tomātiem nelabvēlīgi laika apstākļi. Lauks tika sastrādāts tikai pavasarī. Pārklāts ar melno plēvi, un tomātu stādīšanas vietas ielabotas ar nelielu daudzumu komposta, trihodermīna, pelniem un zivju miltiem. Ierīkota jau minētā kon-strukcija. Sākumā, kad bija auksts un slapjš laiks, šķita, ka tā būs viena vienīga bēdu ieleja: dēsti neauga, pāris ceros parādījās pat tāda kā puve. Lai tomātus sargātu no lieka mitruma (gan lietus, gan zem plēves esošā kondensāta), plēvi sedzu te vaļā, te ciet, te atstāju galus vaļā, lai labāk vējojas. Dažkārt dienā to darīju pat vairākas reizes. Laistīju tomātus pati, nedodot to prieku mātei dabai, mēsloju ar zāles raudzējumu (ne vircu, bet raudzējumu, kas atgādināja skābētus kāpostus). Lapas noplūcu pavisam minimāli, tik, lai būtu ērti apliet un tās nemirktu uz zemes. Augus nācās atsiet pie konstrukcijas, jo tie pārauga prognozētos izmērus.