Dzimusi joku dienā

Jubilāre lielāko mūža daļu dzīvojusi Bauskā, bet dzimtā vieta ir Mālpils, tur pagājis bērnības laiks.

Asjas bērnu dienu atmiņās spilgtākās ainas saistās ar Mālpils muižas parku, kas bijusi iemīļota vieta brīvajā laikā. Parka dīķis meiteni vilinājis ar greznajiem lotosa ziediem. Tagad, pēc daudziem gadiem iegriežoties Mālpilī, pirmo vēlējusies redzēt dīķi, vai lotoss joprojām tajā zied. Parks raisījis neierobežotu iztēli bērna prātā. «Līdzās parkam bija katlumāja, kuru bijām iedomājušies kā raganas mitekli,» atminas jubilāre.

Ģimenē uzaugusi kopā ar jaunāku brāli Sergeju. «Viņš bērnībā bija iemanījies mani izrīkot; daudz ko paveicu viņa vietā,» ar smaidu atklāj Asja. Pamatskolas gados vasaras parasti aizvadītas laukos pie vecmāmiņas Palsmanē Valkas rajonā, tur iemīļojusi dzīvniekus. Īpaši interesējis govju ganāmpulks, kas netālu no mājas devies garām uz ganībām. Meitenei gribējies ielavīties govju fermā un redzēt, kas tur notiek. Vecmammai arī bija savi lopi un mājdzīvnieki, pie viņas iemācījusies slaukt govi. Tagad jubilārei mājās ir divi sniegbalti minči Muris un Beta, atvesti no dzīvnieku pa-tversmes. Murim visvairāk patīk kopā ar saimnieci mācīties; tad viņš guļ blakus datoram vai uz krēsla atzveltnes un «palīdz».

Kopš divu gadu vecuma Asja kā savu audzinātāju un dzīves prasmju skolotāju atceras audžutēvu. Daudz laika pavadījuši kopā, jo ņēmis meiteni visur līdzi – gan uz makšķerēšanu, gan garāžu. «Patēvam bija mocis un mašīna; kad viņš remontēja, pratu pasniegt vajadzīgos instrumentus. Viņš mani audzināja kā puiku, iemācīja gludināt vīriešu bikses un sasiet kaklasaiti. Ieaudzināja pašdisciplīnu un uzvedību, izprast savu ģērbšanās stilu. Daudz no tā man noderējis un vēl tagad palīdz dzīvē,» atklāj A. Albiņa.
Pamatskolas pirmās septiņas klases mācījusies Mālpils vidusskolā. «Ar skolu man saistās ļoti siltas atmiņas; tur bija fantastiski skolotāji,» atzīst jubilāre.

Kad mamma ar bērniem pārcēlusies uz Bausku, 8. klasē mācījusies Bauskas 2. vidusskolā. Tās meitenei bijušas kontrastējošas pārmaiņas.

No16 gadu vecuma Asjai nācās uzņemties rūpes un gādību gan par sevi, gan brāli. Sākusi strādāt Bauskas slimnīcā par sanitāri dzemdību nodaļā, bet mācības turpinājusi vakarskolā. Par sanitāres pieredzi viņa stāsta: «Bija daudz darba, iemācījos tīrīt un saklāt, uzturēt kārtībā savu apģērbu. Tur bija arī tortes un konfektes. Tolaik nodaļā bija daudz bēbīšu, dienā dzima 13 līdz 15 mazuļu. Man ļoti patika jaundzimušie; atceros, kā viņus veda barot pie mammām, sarindotus lielos ratos pa sešiem vai septiņiem. Biju iemācījusies mazuļus satīt «kokonos», kā tolaik to darīja.»