Dzīve harmonijā – mīlēt arī pašai sevi

Jubilāre kopš dzimšanas dzīvojusi Brunavā. Vairākās novada skolās strādājusi par sporta un veselības mācības skolotāju, mācījusi arī sociālās zinības un informātiku. D. Kalniņa ir Brunavas pagasta sporta pasākumu organizatore, un kopš šī gada aprīļa viņa ir arī jaunatnes darbinieka amatā pagastā.

Kas visspilgtāk iezīmējies atmiņās par bērnību?
– Ģimenē bijām divi bērni, uzaugu kopā ar brāli Rolandu. Pirmos gadus dzīvojām Brunavas centrā Ērgļos. Bet kopš skolas vecuma manas mājas bija lauku viensētā meža malā. Bijām tipiska sovhoznieku ģimene, tētis bija traktorists, mamma strādāja noliktavās; mājās bija arī sava saimniecība – govis, cūkas, aitas un vistas. Bet manās bērnības atmiņās vairāk vietas ieņēmusi mācīšanās. Ļoti daudz mācījos, biju apzinīga skolniece, lai gan skolā domāja, ka man vienkārši labi padodas. Pat nevaru pateikt, no kurienes nāca motivācija mācīties, jo ārēji mani neietekmēja ne ar balvām, ne sodiem. Motivēja iekšējais apzinīgums, tas laikam bija Dieva dots. Kad vēlāk mācījos tehnikumā un dzīvoju kopmītnēs kopā ar citiem, tikai tad sapratu, cik daudz es mācos; varēju salīdzināt. Jaunsaules astoņgadīgā skola otrpus Mēmelei bija mana bērnības skola, ik dienu nostaigāju trīs ar pusi kilometru turp un atpakaļ. Kad reizēm kādu ceļa posmu gājām kopā ar tēti, bija tā – kur viņam viens solis, tur man – divi.

Skolā patika matemātika un latviešu valoda, bet nepadevās vēsture, ģeogrāfija un zīmēšana. Patikā uz latviešu valodu liels nopelns bija skolotājai Genovaitei Sobačevskai. Man pat bija vēlme pašai kļūt par latviešu valodas skolotāju. Ļoti labi padevās sports, īpaši skriešana. Pamatskolā krosā man bija pirmās vietas.

Skolā nonācu dažādos vadošos amatos, biju klases pionieru vadītāja. Uz to nekādi netiecos, bet, kad izvirzīja, pieņēmu un darīju.

Kā turpinājās ceļš izglītībā?
– Beidzot pamatskolu, nezināju, ko gribu mācīties. Kopā ar klasesbiedreni izspriedām, ka nekur tālu doties negribas. Tad lūkojām, ko var mācīties Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. Vienīgais, kas piesaistīja, bija agronoma specialitāte. Pajautāju mammai, ko dara agronoms. Viņa izstāstīja, nolēmu – derēs.

Tehnikumā biju nodomājusi nekādi neizcelties, lai mani nepamanītu sabiedriskajiem amatiem. Bet pamanīja, beidzās ar to, ka nonācu vadošos amatos tehnikuma līmenī. Biju ievēlēta arodbiedrības komitejā, man vajadzēja pārbaudīt kārtību kopmītņu istabiņās. Pēc tam jāatskaitās visa tehnikuma priekšā, tas bija ļoti uztraucoši.

Arī tehnikumā nodarbojos ar sportu. Labo skriešanas sasniegumu dēļ mani iesaistīja arī militārajā daudzcīņā.

Drīz pēc tehnikuma beigšanas piedzima pirmais bērns, un agronoma karjera palika «uz pauzes» nesākusies. Bet dažus gadus pēc tam 90. gados agronoma diplomam vairs nebija nekāda lielā svara, lai tiktu pie darba.