Dzīve ir skaista

Jubilāre pēdējos trīsdesmit gadus ir iecavniece, bet viņas dzimtā vieta ir Līvānu novads, un vairāk nekā trīsdesmit dzīves gadi aizritējuši Aizkraukles pusē.

Caur skaudru bērnību
Vairums Benitas līdzaudžu Latvijā piedzīvojuši ne vieglas dienas bērnībā, jo dzimuši, auguši kara un pēckara laika trūkumā, no mazām dienām iepazinuši smagu darbu. Benitas bērnībai un skolas gadiem īpaši skaudru šķautni piešķīris māmiņas zaudējums, kad bija vien piecu mēnešu vecumā. Pēc tam par meiteni rūpējusies vecmāmiņa. «Mammu pazīstu tikai pēc fotogrāfijām; viņa bijusi ļoti skaista,» atklāj Benita. Kopš piecu gadu vecuma ģimenē ienākusi audžumāte, kas bijusi ļoti valdonīga un barga arī pret mazo meiteni. No viņas nekad nesaņēmusi mīļumu, vien kliedzienus un pērienus ar žagaru, izkalpināšanu smagā darbā pie kolhoza lopiem un lauku darbos. «Nereti modināja četros vai piecos no rīta, lai ietu uz fermu. Audžumāte ļaunumā līdzinājās pamātēm, kādas aprak-sta pasakās, tas bija šausmīgi,» atminas Benita.

Skolas laiks no sešu gadu vecuma līdz vidusskolas beigšanai aizritēja Līvānos. Benita bijusi centīga skolniece, labi mācījusies un lolojusi sapni kļūt par skolotāju. Pamatskolas gados bijusi izvirzīta klases vecākās pienākumiem. Meitenei nebija ļauts apmeklēt pasākumus kultūras namā, un arī aizkavēšanās skolā nodarbībās ārpus stundām bija ierobežota. Paticis darboties skolas dramatiskajā pulciņā. Ar gaišumu Benita piemin savus skolotājus: «Botānikas skolotāja bija ļoti sirsnīgs cilvēks. Atceros, kā mājas dārzā sadīgušos ābeļu stādiņus aiznesu uz skolu, un mēs nodarbībās tos izstādījām skolas dārzā. Vidusskolas laikā patika matemātika, bija ļoti labs un labvēlīgs skolotājs.»

Paglābj izglītība
Pēc vidusskolas beigšanas sap-nis mācīties par skolotāju nepiepildījās. Bija jāizvēlas studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, jo tur studentiem maksāja vislielāko stipendiju; iestājās Zootehnikas fakultātē. Benita stāsta: «Bija jārēķinās, ka būs jāiztiek pašai, jo no mājām atbalsts nebija gaidāms. Pamāte negribēja, ka dodos studēt, vēlējās, lai palieku lopu fermā uz visiem laikiem. Var teikt, ka gandrīz aizbēgu no mājām, lai mācītos. Kamēr saņēmu pirmo stipendiju, bija pavisam grūti.» Vēlāk līdzās studijām Benita strādājusi konservu cehā, bet vasarās nopelnījusi, ravējot biešu laukus kopsaimniecībās. «Par visu pašai bija jādomā – ko ģērbsi, ko ēdīsi. Bet grūtības iemācīja patstāvību un prasmi izdzīvot; izglītība mani paglāba no dzīves bezcerības,» pauž jubilāre.

Studiju laikā Jelgavā aizrāvusies ar dejošanu sarīkojumu deju kursos, kas studentiem bija pieejami bez maksas. Tur atklājusi savu patiku uz deju, un Benitai dejot patīk joprojām.