Dzīvi uztver pozitīvi un dzīvo aktīvi; Modris Kurmis Bauskā atzīmējis 70. dzimšanas dienu

Modris Kurmis Bauskā atzīmējis 70. dzimšanas dienu

Jubilāra dzīve jau četrdesmit septiņus gadus ritējusi Bauskā, bet dzimtās vietas saistītas ar Dobeles novadu, kur dzimis, uzaudzis un skolojies.

Lielākā līdaka
Modra agrajā bērnībā ģimene dzīvojusi Naudītes pagastā, vēlāk Krimūnu, bet kopš piecu gadu vecuma mājvieta bija Kroņ-aucē. Ar Kroņauci Modrim arī saistās spilgtākās bērnības atmiņas. Bija vecākais bērns ģimenē, uzaudzis kopā ar brāli Daini un māsu Drosmu.
«Man bija laba bērnība. Kaimiņos dzīvoja puikas manā vecumā, vienmēr atradām, ko darīt. Līdzās bija Auces upe; reiz izvilku tik lielu līdaku, kādu līdz šim otru neesmu noķēris. Toreiz to zivi jau neviens nesvēra, bet ap pieciem kilogramiem varēja būt. Kad, mājup braucot, zivs galvu iestiprināju velosipēda bagāžnieka atsperē, tās aste vilkās pa zemi. Tolaik upē bija daudz zivju, bet, kad Kroņaucē palaida attīrīšanas ierīces un uzbūvēja alus brūzi, upē sākās problēmas,» atceras Modris. Zēniem nodarbes netrūcis veco Katrīnas laika dzirnavu vietā; izložņātas slūžas un lielais dzirnavu ūdensrats.

Ar patiku uz darbmācību un muzicēšanu
Skolas gaitas sākušās Kroņauces vecajā skolā, bet kopš 5. klases mācījies Annas Brigaderes pamatskolā. Ar patīkamām atmiņām saistās darbmācība un muzicēšana. «Skolā bija darbnīca, kur zāģējām, ēvelējām un virpojām, izgatavojām dažādus priekšmetus no koka, bet kalām arī metāla svečturus. Bija ļoti labs darbmācības skolotājs Osvalds Fridbergs, reizēm gājām darboties skolas darbnīcā arī svētdienās,» atminas Modris. Vasarās abi ar brāli izmēģinājuši arī vectēva kalēja smēdi Augstkalnē. Elektrības tur nebijis, un vajadzējis ar kāju mīt plēšas, lai pūstu gaisu ēzē.
Kopš trešās vai ceturtās klases spēlējis skolas orķestrī. «Mūsu skolā mācījās arī Žoržs Siksna; orķestrī kopā spēlējām, viņš – klarneti, es – trompeti. Bijām pieprasīti, orķestris bieži uzstājās dažādos pasākumos,» atklāj jubilārs. Ar muzicēšanu Modris aktīvi nodarbojies arī pēc skolas beigšanas; spēlējis bigbendā un pamēģinājis arī bungu spēli. Skolas fotopulciņā apguvis arī fotogrāfiju izgatavošanu.
Pēc pamatskolas beigšanas zēns iesācis mācības Dobeles vidusskolā. Bet nevarējis tur iejusties, mācības turpinājis 45. profesionāli tehniskajā vidusskolā elektromontiera specialitātē.

«Armijā nebija nekādas vainas»
Pēc profesionālās skolas beigšanas Modris īsu laiku strādājis par elektroatslēdznieku.
Drīz sekojis iesaukums PSRS bruņotajos spēkos. Sākumā izgājis seržantu skolu turpat Dobeles rajonā, armijas bāzē, ko tolaik dēvēja «Dobele-2», tagadējā Gardenē.
Pēc tam dienests turpinājies toreizējā Čehoslovākijas teritorijā. «Kad braucām ar kara tehniku pa civilo teritoriju, jaunieši neslēpa nepatiku pret PSRS armiju, kaut ko bļāva uz mums. Bet kopumā armijā nebija nekādas vainas, neizjutu arī tā saukto «ģedovščinu» (sistemātiska vardarbība pret jaunākiem kareivjiem – red.). Mūsu rota bija saistīta ar kara tehnikas apkalpošanu, remontējām arī tankus. Manos pienākumos bija kontrolēt mašīnu tehnisko stāvokli. Var teikt, ka biju tur «korumpēts» – man pienesa konservus un sviestu. Katram kareivim izsniedza cigarešu normu mēnesī – bloku vai pusotra. Nepīpētājiem cigarešu vietā pienācās cukurs, taču reizēm arī viņiem nācās ņemt cigaretes…» atklāj jubilārs.
Pēc gada dienesta Čehoslovākijā Modris nosūtīts uz ražas novākšanu Saratovas un Krasnodaras apgabalā Krievijā. Zaldāti nodarbināti labības, saulespuķu, griķu un cukurbiešu novākšanas darbos. Jubilārs atzīst, ka arī tur guvis jaunu un interesantu pieredzi par to, kā cilvēki dzīvo un saimnieko. Pārsteigušas neierastās ainavas. Viņš stāsta: «Tur bija gan nepārredzami tomātu lauki, gan vilinošs skats uz Kaukāza kalniem.»