Dzīvot iemācījusi dzīve

Andris Fedosejevs Īslīces pagastā atzīmējis 55. dzimšanas dienu

Jubilāram Īslīces pagasts un Bauska ir dzimtās vietas. Bērnības atmiņas saistās ar toreizējā Bauskas piena kombināta apkārtni un daudzdzīvokļu māju pagalmu Pārupes ielā, kur uzauga vecmāmiņas gādībā.

Kāda bija 70. gadu zēna bērnība?
– Mums bija tas viss, kā pietrūkst mūsdienu bērniem. Tā bija brīva pagalma dzīve, kariņu spēlēšana, upe. Bija interesanti. Pagalms bija no bērniem tukšs tikai tad, kad televīzijā rādīja kādu multeni vai populāro seriālu «Četri tankisti un suns». Bija arī bīstamākas nodarbes; ābeļdārzā varēja uziet Otrā pasaules kara atstātās patronu čaulas. Bet atrastajai aviācijas bumbai gan klāt neķērāmies.

Ziemā galvenais bija hokejs, vietu tam netrūka – dīķis pie piena kombināta, dīķis Bauskas centrā, aiz kinoteātra bija arī mākslīgi izveidots laukums slidošanai. Paši nodibinājām komandas un rīkojām mačus. Es biju vārtsargs, allaž biju zilām acīm, rokām un kājām (smaida). Aizsargtērps toreiz nebija veikalā nopērkams. Tas mums bija visai pieticīgs; vecmamma man uzšuva kādus aizsargus no auduma. Kad salūza hokeja nūja, vecaistēvs to salaboja, sanaglojot ar skārda bundžas metālu. Nākamajā dienā varēja atkal spēlēt. Labas slidas bijām redzējuši tikai televīzijā; toreiz zinājām lietu vērtību.

Vai arī skolā svarīga vieta bija sportošanai?
– Līdz 6. klasei nopietni trenējos basketbolā, pēc tam pārgāju uz vieglatlētiku. Daudz braucām uz dažādām sacensībām, ar «Ikarusu» izbraukājām Latviju krustu šķērsu. Kad pēc 8. klases sāku mācīties Saulaines lauksaimniecības tehnikumā, kur basketbols bija ļoti populārs, atkal pievērsos tam un nodarbojos arī ar daudzcīņu. Sports – tā bija pati par sevi saprotama, neatņemama lieta dzīvē.

Kāds skolēns bijāt?
– Man bija labas sekmes mācībās, biju aktīvs. «Celies un dari!» – tas ir mans likums kopš agras jaunības. Tāpēc nekad neesmu zinājis, ko nozīmē nevēlēties strādāt. Pionieros biju karognesējs, bet tehnikuma laikā biju izvirzīts komjaunatnes rajona komitejas birojā. Tādi bija laiki. Atceros, pionieros mani uzņēma Strēlnieku muzejā Rīgā. Pēc tam mūs cienāja ar šniceli un kartupeļiem, vēl tagad izjūtu šo vilinošo bērnības ēdiena smaržu. Visiem to nesaprast, bet manā bērnībā ne vienmēr vecākiem bija nauda, lai ievestu bērnu kafejnīcā un nopirktu maltīti. Mūsdienās nojauktās kafejnīcas «Mūsa» kulinārijas-konditorejas veikalā bija saldējuma kokteilis ar ābolu sulu. Tas bija tik garšīgs! Saldējums toreiz bija retums. Bet piena kombināta apkārtnes puikām tikt pie saldējuma bija savs ceļš. Kad mūs pasauca darbos kombinātā pudeles kraut, tad algā saņēmām kasti saldējuma.

Vasarā pirms 8. klases pabiju starptautiskajā pionieru nometnē «Arteks» Krimā. Toreiz tā bija liela privilēģija.