Eiropas – Baltijas māksliniece Tatjana Paļčuka

Iecavā mītošajai latviešu gleznotājai ir unikāls moderni senatnīgs stils un daudz cienītāju visā pasaulē


Gleznotāja Tatjana Paļčuka dzimusi 1954. gadā un lielāko daļu mūža dzīvojusi Rīgā Mākslas akadēmijas un Elizabetes ielas apkaimē. Jau bērnudārza audzinātājas mazajai paredzēja mākslinieces karjeru. Lai gan ģimenē ar mākslu neviens nebija saistīts, viņa ar nūju rokās nemitīgi zīmēja smiltīs. Staļina represijās Tatjanas ģimene zaudēja vairākus radiniekus – viņai ir ukraiņu Donas kazaku, krievu un ebreju saknes. Tēvs mira, kad Taņa bija pavisam maza. Viņa auga patstāvīgi, līdzīgi kā daudzi pēckara bērni, bija mūžīgais dzinējs un līdere pagalma kompānijai. Jaņa Rozentāla mākslas skolā viņa iestājās pati, pat neinformējot mammu. Kļūt par mākslinieci nav bijis viegli – līdz talantīgāko skolas un studiju biedru līmenim tikusi tikai ar rūpīgu un precīzu darbu.
Rīgā Tatjanas 12 kvadrātmetru studija bija iekārtota Elizabetes ielas dzīvoklī, kur viņa pagodināta uzņēmusi tā laika mākslas akadēmiķi Eduardu Kalniņu, vienu no saviem izcilajiem skolotājiem. Paļčukas izaugsmē par spilgtu un unikālu mākslinieci bija loma arī citiem latviešu un Eiropas mākslas grandiem – Imantam Vecozolam, Pēterim Postažam, Borisam Bērziņam, Edgaram Iltneram.
Tatjana turpina radīt mākslu, dzīvojot visai noslēgti vīra Pētera Rikāna ģimenes mājā Iecavā, tomēr pasaulē ir daudz viņas talanta apbrīnotāju. Pērn latviešu gleznotājas darbi izstādīti starptautiskajās ekspozīcijās Ņujorkā, Romā, Palermo, Antverpenē, Spānijā, Dānijā, Vācijā, Taivānā, Čehijā u. c.

Jūsu mākslinieciskais ceļš aizsākās padomju režīma laikā un iestiepjas mūsdienās. Kā Latvijas sociālpolitiskā evolūcija ir ietekmējusi jūsu darbu tematiskās un stilistiskās pārmaiņas gadu desmitu gaitā?
– Sociāli politiskās pārmaiņas Latvijā ienesa jaunu elpu un padomju Krievijas okupācijas laikā zaudēto brīvību. Simboliskā nozīmē kļuva vieglāk elpot un strādāt. Lai gan es padomju laikos spītīgi gleznoju, ko gribu un kā gribu. To var redzēt manās agrīnajās gleznās. Es sapratu, ka tas neatbilst tā laika prasībām veidot padomju varas atzīta mākslinieka karjeru. Tomēr mākslas un kultūras dzīve Latvijā bija brīvāka un komunistu mazāk ierobežota nekā PSRS kopumā. Man palaimējās piedzimt un mācīties Latvijā, kas nosacīti kopā ar Lietuvu un Igauniju bija un palika PSRS impērijas «mazie rietumi», un pie brīnišķīgiem mākslas grandiem, kuri pētījuši Rietumeiropas skolas un tradīcijas. Politiskās varas maiņa man atnesa pilnīgu radošo brīvību. Gleznu pārdošanas procesā vairs nebija politiski ideoloģiskās cenzūras. Pavērās daudz iespēju strādāt radoši un pārdot savu mākslu tiem, kam tā patīk un kuri to novērtē.

Jūs distancējaties no laikmetīgās mākslas skatuves. Kā tas ietekmē radošo procesu? Tas bijis labvēlīgāk vai kaitējis jūsu mākslinieciskajai izpausmei?
– Tas nav ne slikti, ne labi. Man tas ir ērti, mierīgi un mājīgi. Šī ir mana pasaule, mana un mana vīra, mana mākslas aģenta un virzītāja Pētera Rikāna dzīves ligzda. Mana darbnīca atrodas mūsu privātmājā, kur esam izveidojuši dekoratīvu dārzu ar daudziem savvaļas augiem, nelielu dīķi un stādījumiem. Visu gadu aiz loga rit aktīvā savvaļas putnu un citu sīko radījumu dzīve, un mēs tajā esam iekšā. Zīmēju, gleznoju, un fonā skan mūzika. Pēteris rīko manu solo izstādi reizi 4–5 gados. Piedalīšanās mūsdienu mākslas trokšņainajos procesos un nemitīgā cīņā par vietu zem saules paņem daudz laika un garīgās enerģijas. Tas nav mans ceļš. To dara mans Pēteris. Tas ir grūts un svarīgs darbs, kuram es absolūti neesmu piemērota, un paldies Dievam, ka esam viens otru satikuši! Tā kā mākslas popularizēšana un pārdošana ir gandrīz neiespējama misija, tas prasa īpašu, cita veida talantu. Labi, ka pasaulē ir cilvēki, kas to dara, sākot ar publikācijām, konkursiem, kontaktiem, izstādēm un beidzot ar mākslas mesēm. Bieži vien mākslinieks ar savu darbu ir tikai maza, ne pati svarīgākā daļa no visa lielā procesa.