Iecavnieka Arņa Bangas dzīves aicinājums ir palīdzēt jauniešiem atbrīvoties no atkarībām

Iecavnieka Arņa Bangas dzīves aicinājums ir palīdzēt jauniešiem atbrīvoties no atkarībām

Kādā vasaras pēcpusdienā «Bauskas Dzīve» devās uz Iecavas pagasta Zālīti, lai tiktos ar Arni Bangu, kurš ikdienā nodarbojas ar, kā pats saka, labdarību, palīdzot jauniešiem ar atkarībām, kas pie viņa brauc no dažādām Latvijas vietām.

Ieejot sētā un pirmo reizi ieraugot Arni, kurš iznācis sagaidīt atbraucējus, šķiet, ka pretī nāk dzejnieks Imants Ziedonis. Līdzība tiešām ir, un Arnis atzīst, ka šādu salīdzinājumu dzirdējis visai bieži un iebildumu pret to viņam nav. Tiekam aicināti koka mājā, kur satiekam pulciņu jauniešu un Arņa sievu Santu Bangu. Arņa ģimene pašlaik ir kupla – sieva, dēls, trīs adoptētie bērni un divas jaunietes no motivācijas programmas, kuras ieradušās uz laiku padzīvot pie viņa. Lai varētu netraucēti sarunāties, Arnis ieved mūs savā istabā un piever durvis, jo mājās valda rosība – visi gatavojas vakarā paredzētajām izlaiduma svinībām.

Ar tiem «dullajiem» nestrādās
«Cik sevi atceros, visu mūžu esmu bijis kopā ar pusaudžiem, un tā arī līdz pat šai dienai,» iesāk Arnis. Viņš pats savu nodarbošanos sauc par labdarību, jo palīdz dažādām Zemgales ģimenēm, viņa biedrība «Savējie Latvijai» ir atbalstījusi ap 1000 bērnu. Savulaik Arnis strādājis par apsargu, taču šis darbs nav bijis pie sirds. «Tad paziņa piedāvāja strādāt «Ģintermuižā» par mentoru, jo pats no šī darba gāja prom un meklēja kādu savā vietā,» stāsta A. Banga, «paziņam jautāju – kas tur mitinās? Viņš atteica, ka pusaudži ar atkarībām, un es nodomāju – pasarg’ Dievs, nemūžam nestrādāšu ar tiem dullajiem, viņi taču nav normāli!»

Taču Arnis aizgājis uz darba interviju un izstāstījis, ka arī pats bijis atkarīgs no alkohola un ārstējies «Ģintermuižā». Pašam licies, ka pēc šī stāsta darbā viņu nepieņems. Darba devējs tikai pajautājis – cik ilgi tu nedzer? Arnis atbildējis, ka nu jau vairākus gadus ir brīvs no alkohola važām, un darba devējs paziņojis: «Tu esi pieņemts darbā.»

Vīrietis atzīst, ka sākumā viņam bijis bail, taču pamazām iejuties. «Sāku draudzēties ar viņiem, runāju viņu valodā, klausījos viņu mūziku, arī dzīves stils mums ir līdzīgs, kaut man ir 54 gadi, viņi mani ir pieņēmuši kā savējo,» stāsta Arnis, «kad jaunietis ir apguvis programmu, es viņam iedodu savu telefona numuru un saku, lai zvana, kad kļūst grūti.» Jaunieši to arī dara, un Arnis arī ārpus oficiālā darba laika daudziem palīdz.

Māca dzīvot labāk
Arņa mājām jau vairāk nekā divus gadus ir viesģimenes statuss, lai motivācijas programmu pabeigušie bērni un jaunieši ik nedēļu varētu dzīvot pie viņa un redzētu, kāda ir ikdiena bez atkarībām. Visi jūtas kā liela ģimene – strādā dārzā, palīdz mājas solī un apgūst iemaņas, ko parasti iemāca ģimenē. «Jaunieši cīnās ar dažādām atkarībām – alkoholu, narkotikām, vitamīniem un visu, ko varat iedomāties,» stāsta Arnis, «sākums ir nenormāli grūts – jaunieti var salīdzināt ar kaķi, kas iznācis no meža un ko jāmēģina pieradināt.» A. Banga jauniešus iesaista nometnēs, ved uz deju mēģinājumiem un cenšas viņiem atrast nodarbes, kas palīdz attīstīties, kurās var izmēģināt ko jaunu un saprast, ka dzīve bez atkarībām sniedz daudz iespēju.

Arņa mājās neviens netiek atstumts, uzņemtie jaunieši darbojas kopā ar ģimenes bērniem, visu dara kopā un dzīvo saticīgi, jo tā ir jautrāk. «Galvenais, ka varam palīdzēt un bērniem parādīt – arī viņiem viss var izdoties,» stāsta Arņa sieva Santa, «enerģijas viņiem ir daudz, bet viņi bieži vien to izmanto nepareizā virzienā. Daudzi nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, un mēs parādām, kā iespējams dzīvot, ja spēj pateikt «nē» atkarībām.» Arnis smejoties stāsta, ka viņa sieva daudziem bērniem palīdz paaugstināt mācību rezultātus. «Mamma ir mamma, ja pasaku – tad izdara. Pagājušajā gadā man bērns mācījās 6. klasē, tāpēc bija vieglāk palīdzēt,» stāsta Santa, «matemātikā gāja grūtāk, bet kopā tikām galā.» Arnim regulāri zvana no dažādām Latvijas vietām, savas problēmas viņam uztic daudzi jaunieši, arī tie, kuri atkarības jau uzveikuši, taču daži vēlas vienkārši parunāties.

Talants rast kopīgu valodu
«Sākumā es runāju viņu valodā un žargonā, bet pēc tam atklāju savu dzīvesstāstu,» pauž Arnis, «es neko neesmu studējis, bet precīzi varu pateikt, kā viņi jūtas, jo esmu pieradis pie šiem jauniešiem un iepazinis viņus.» Arnis stāsta, ka «Ģintermuižā» saticis meiteni, kurai bija uzkrāsotas melnas acis, melnas lūpas un melns apģērbs. Vīrietis ilgi raudzījies un pētījis meiteni, lai apjaustu, kā atrast ar viņu kopīgu valodu, lai spētu palīdzēt. Meitene nevienam neuzticējās un nesarunājās. Vienā brīdī viņš jautājis: «Tu vari mani izkrāsot tāpat kā sevi?» Jauniete piekritusi, uzklājusi Arnim kosmētiku tāpat kā sev, un abi sākuši strādāt.

Klausoties stāstos par šiem jauniešiem, ir skaidrs, ka Arnim ir iedzimtas spējas sajust cilvēku un atrast īsto pieeju, lai spētu palīdzēt. Vīrietis nav studējis ne psiholoģiju, ne ko citu, kas šādiem speciālistiem parasti palīdz saprast citus, taču šīs spējas ir radušās dzīves gaitā, jo viņa aicinājums ir palīdzēt.