Ģimene – lielākā dzīves vērtība

Astrīda Maskalāne Īslīces pagastā atzīmējusi 70. dzimšanas dienu

Šogad aprit piecdesmit gadu, kopš jubilāre dzīvo Īslīces pagasta Rītausmu ciemā, ko kādreiz dēvēja par Lauktehnikas ciematu. Bet ar Bauskas novadu saistās viss viņas mūžs.

«Jādara tas, kas jādara»
Astrīda dzimusi un viņas agrās bērnības dienas aizritējušas Ceraukstes pagastā. Meiteni mamma audzinājusi viena, un līdz desmit gadu vecumam bijusi vienīgais bērns ģimenē. «Lai gan mājās biju vienatnē un reizēm ar skaudību skatījos uz citiem, kam bija brāļi un māsas, vientuļi nejutos. Toreiz daudz laika pavadīju kopā ar kaimiņu bērniem, bijām ļoti draudzīgi. Vecāki bija aizņemti darbā, mēs cauras dienas dzīvojām savā vaļā; paši gudrojām, ko darīt. Taču neatceros, ka būtu paveikuši lielas blēņas,» atceras jubilāre. Kopš mazām dienām Astrīda radināta pie darba, jo laukos vienmēr atradās kāds pienākums arī bērniem. «Man darbs visu mūžu gājis līdzās,» atzīst jubilāre.
Vēlāk ģimene pārcēlusies uz Bausku, un, kad meitenei bija desmit gadu, pasaulē nācis brālis Edgars. Nu arī viņai bija brālis, taču nāca klāt arī jauni pienākumi; nereti mazais bija jāpieskata. Tas ne vienmēr paticis, jo gribējies vairāk skraidīt kopā ar citām meitenēm. «Bet bija jādara tas, kas jādara,» par vecākās māsas lomu atminas Astrīda. Ar bērnībā auklēto brāli saglabājušās tuvas attiecības visu dzīvi; tagad satikšanās notiek jubileju reizēs.

Grāmatu lasīšana – mūža aizrautība
Skolas gadi saistīti ar Bauskas astoņgadīgo skolu, pēc tās beigšanas mācības turpinājusi Bauskas vakara vidusskolā. «Mums tolaik visi skolotāji bija ļoti labi; viņus cienījām,» stāsta Astrīda. Īpaša vieta atmiņās par skolas laiku ir latviešu valodas un literatūras skolotājai Maijai Andersonei, kas pratusi iedvesmot grāmatu lasīšanai uz visu mūžu. Literatūra bijusi tuvākais mācību priekšmets. Joprojām jubilāre lasa daudz un dažādu literatūru. Arī matemātikas skolotāju Āriju Kalniņu un fizikas skolotāju Vili Kreitiņu atceras kā izcilus pedagogus.
Mācoties jaunākajās klasēs, domas par profesiju nākotnē mainījušās teju ik dienu. Taču pieaugot ļoti vēlējusies iegūt autovadītāja tiesības; pievilka tehniskas lietas. Pēc vidusskolas devusies uz Rīgu un apguvusi tramvaju un trolejbusa vadītājas prasmes, pāris gadu šajā profesijā strādājusi. «Toreiz gribējās izrauties no laukiem, un Rīga šķita kā sapņu pilsēta. Kad tur biju padzīvojusi, sapratu, ka tā galīgi nav mana vieta,» atklāj Astrīda.