Gudri puikas – Pičus, Beilijs un Direktoriņš! Baušķeniece uzņemas rūpes par trim pamestiem mājas mīluļiem

Baušķeniece uzņemas rūpes par trim pamestiem mājas mīluļiem – diviem suņiem un runčuku

Baušķeniecei Aijai Daukšai mājās ir trīs četrkājainie ģimenes locekļi. Runčuks Pičus paņemts no dzīvnieku patversmes. Seniors Beilijs atceļojis no Latgales pagaidu mājām, bet jaunpienācējs Direktors pirms vairāk nekā gada izrādījās lieks kādam īrniekam, kas, dodoties prom, pametis mazo suņuku vienu kaimiņdzīvoklī.

Vēl pagalmā esot, mēģinām abus suņu vīrus dabūt vienā bildē. Taču mazākais Direktors, kaut tērpies polsterētā virsjakā, jau nosalis un ar drebināšanos un smalku īdēšanu aicina pēc iespējas ātrāk doties iekšā. Savukārt ar raženu kažoku apveltītajam Beilijam šādi mīnusi tāds nieks vien ir. Iekšā siltumā Aija Daukša cienā ar tēju un pastāsta, kā kuplā mīluļu saime nonākusi viņas mājās.

Gan mīlīgs, gan ar raksturiņu – Direktoriņš
Sākām ačgārni ar mazo suņuku Direktoriņu, kurš patiesībā par Aijas suņuku kļuvis tikai pirms nedaudz vairāk kā gada. Tam purniņā jau sirmums, un Aija min, ka viņam varētu būt kādi astoņi gadi, precīzu ziņu gan nav. Kad Direktoriņam kaut ko ļoti, ļoti gribas, viņš paceļas uz pakaļkājām un smuki palūdzas. Tāpat viņš ir no tiem mazsunīšiem, kas prot ar pareizo acu skatienu panākt sev vēlamo.
Divstāvu mājā, kurā mīt Aija, bijis īrnieks, un Direktoriņš bija šī jaunekļa suns. Kādā brīdī īrniekam sākušās naudas pro-blēmas un viņš teicis, ka došoties prom. Aijai šķita pašsaprotami, ka suņuks dosies līdzi saimniekam. Taču pēc tam, kad dzīvoklim jau bija jauni īrnieki, izrādījās, ka mazsunītis pamests viens likteņa varā.

Direktoriņam tika sameklēts jauns saimnieks. Aija atminas, ka tas esot bijis trakais Halovīna laiks, kad onkulītis ieradies pēc suņuka. Taču mazais pa ceļam bija izrāvies un atskrējis atpakaļ. Aijas dēls aicinājis paņemt sunīti un nepamest to grūtajā situācijā, jo Direktoriņš bija uzskrējis uz mājas otro stāvu un gaidīja pie sava bijušā dzīvokļa durvīm. Bruņojušies ar cimdiem, gājuši suņukam pakaļ. Direktoriņš nebija sajūsmā. Lai gan pēc skata ļoti piemīlīgs, mazsunītis tobrīd bija ļoti dusmīgs. Aija savā dzīvoklī tam ļāva pamazām nomierināties un aprast ar jaunajiem dzīves apstākļiem.

Protams, sākumā mulsums bijis, jo Aijai jau bija gan kaķis, gan suns. Kur vēl viens dzīvnieciņš?! Suņuks aizvests pie veterinārārsta, lai pārbaudītu, vai nav mikročipa un saimnieks nav sadabūjams rokā. Čipa nebija, bet ārste noteikusi, ka izskatās – suns ir sev nolūkojis jaunu saimnieci. Arī dzīvoklī, kad abi ar Direktoru sēdējuši gultā, suņuks tā lūkojies acīs, it kā lūdzoties – esi mana saimniece, paņem mani, lūdzu, un nedod nevienam.

Kamēr Aija stāsta Direktoriņa skumjo stāstu, viņš kreņķējas un raugās uz saimnieci, tāpēc saņem mierinošus vārdus, ka nu viss viņa suņa dzīvē būs kārtībā. Viņa arī paliela mazo, ka esot ļoti gudrs suns. Par Direktoriņu suņuku nosauca Aija. Tam bijis cits vārds, bet tas īsti neesot paticis. Tā kā mazais vienmēr grib būt priekšnieks mājās un allaž tur purniņu lepni paceltu, tad vārds Direktors šķitis pavisam atbilstošs.

Jaunā mājinieka ienākšana sākumā bijusi pagrūta. Saķeršanās bija ar kaķi, taču Pičus ātri vien paskaidroja, kurš mājās ir īstais noteicējs. Tomēr Direktors pamanījās ieķerties krāgā arī Aijas sunim Beilijam. Pamazām viņš esot akceptējis mājas noteikumus, tomēr ik pa laikam priekšnieciņam raksturu neizdodas valdīt, piemēram, mēģinot paēst arī no Beilija bļodas un vēl atļaujoties vecajam suņu vīram ieklupt vilnā. Jā, tāds Direktoriņš ir – bezgala jauks, bet arī ar ne tik maigu rakstura šķautni. Nu gluži kā divi dažādi sunīši vienā ādā – teic Aija.