Silva Miļūne Brunavas pagastā atzīmējusi 65. dzimšanas dienu

Silva Miļūne Brunavas pagastā atzīmējusi 65. dzimšanas dienu

Jubilāre Grenctāles ciemā dzīvo jau vairāk nekā piecdesmit gadu, bet agrās bērnības laiks aizritējis Daugmalē tagadējā Ķekavas novadā.

Laši, nēģi un plunčāšanās
Silva bija jaunākais bērns ģimenē, mazotnē uzaugusi kopā ar sešus gadus vecāko brāli Gunāru. Vecākiem bijusi māja pašā Daugavas krastā, ar upi arī saistās visspilgtākās bērnības atmiņas par zivīm un peldēšanos. «Tēvs bija zvejnieks, ēdām nēģus un lašus uz nebēdu. Kad man bija kādi seši gadi, no krasta vēroju, kā vīri no laivas ar žebērkļiem medīja zivis. Gribēju pamēģināt iebāzt pirkstu nozvejotās līdakas mutē, lai gan mamma bija brīdinājusi to nedarīt. Pamēģināju un vēl tagad atceros, cik sāpīgi tas bija. Vasarās, kad Daugavā bija zems ūdens līmenis, upes krastā atklājās dolomīta bedres. Tajās peldēja vēl pa kādai zivij, ūdens bija silts kā vannā, tur plunčājāmies. Dzīve bērnībā man bija jauka un interesanta,» atminas jubilāre. Bet, kad meitenei bija septiņi gadi, idillisko dzīvi uzkalnā Daugavas krastā pārtrauca Rīgas HES būvniecība. Saņēmuši kompensāciju par mājas zaudēšanu, pārcēlušies uz dzīvi Rīgā.
Pirms dažiem gadiem Silva kopā ar dēliem aizbraukusi palūkoties uz bijušo mājas vietu, ko tagad klāj uzplūdinātās upes ūdens plašums. «Iztēlojoties, kā tur tā māja tagad stāv milzīgajā dziļumā, bija emocionāls pārdzīvojums,» pauž jubilāre.

No Rīgas uz laukiem
Pēc dažiem gadiem Rīgā, kad vecāki jau bija šķīrušies, kopā ar mammu pārcēlušās uz dzīvi laukos Grenctālē. Ceturtajā klasē Silva sāka mācīties Mežgaļu skolā. «Man vajadzēja ilgu laiku, lai iedzīvotos jaunajā skolā. Stundās skolotāji mani izsauca biežāk nekā citus, laikam gribēja pārbaudīt, kāda ir tā no Rīgas atnākusī. Sākumā iekšēji jutos ļoti slikti,» atklāj jubilāre. Bet bijusi cītīga un paklausīga skolniece, tikusi galā ar pārbaudījumiem.
Toreiz Mežgaļu skolā mācījušies daudz skolēnu; rītos bērnus turp vedusi sovhoza «ļetučka» – neliels autofurgons, kas tolaik bija paredzēts kā mobilā mehāniskā darbnīca, kurā gar malām izvietoti soli sēdēšanai. Vēlāk parādījies arī autobuss, kas vizinājis uz skolu. Taču pēc stundām septiņus kilometrus līdz mājām bija jāmēro kājām. Ziemās, kas tolaik bija bagātas ar sniegu un ceļi aizputināti, nereti tas bijis liels izaicinājums. Silva atceras: «Reiz, kad gājām no skolas kopā ar draudzeni, pārgurusi no brišanas, teicu – ej tālāk viena, vairs nevaru. Viņa man atteica: «Ko tu!».»