Iniciatīvas bagāts un ar savu viedokli

Jubilārs dzimis un uzaudzis Iecavas pagastā, aktīvā darba četrdesmit pieci gadi aizritējuši Rīgā un Jelgavā, bet tagad dzīvo sava vecvectēva mājās Dzimtmisas ciemā.

Atceras pirmo skolas dienu
Gunārs dzimis kara laikā, ģimenē bija jaunākais no diviem bērniem. Nereti kopīgās rotaļas ar sešus gadus vecāko brāli Aivaru nebijušas dibinātas uz vienlīdzības pamatiem. Viņš atceras: «Brālis mani reizēm mocīja, lika iejusties Tarzāna tēlā – ar virvēm laisties no vienas ābeles zariem uz otras.»

Skolas laiks Gunāram saistās ar Iecavas Sarkano skolu. Spilgtā atmiņā iespiedusies pirmā diena skolā un pirmie jautājumi, kas uzdoti pirmklasniekam. «Pirmais bija – kā tevi sauc? Otrais – kas ir Staļins? Protams, nezināju atbildi uz otro. Pēc tam skolotāja katru rītu mums lika visiem kopā atkārtot – Staļins ir mūsu tēvs un skolotājs. Domāju, viņa bija ļoti iebaidīta par iespējamām sekām, ja viņas klases bērni nezinātu pareizo atbildi. Reiz kāds klasesbiedrs aušojoties meta citam ar tāfeles lupatu, bet trāpīja Staļina bildei pie sienas – portrets nokrita un stikls saplīsa. Tajā pašā dienā tika izsaukti vecāki uz skolu, notika skolas pedagoģiskā sēde, un zēnam draudēja izslēgšana no skolas,» atminas Gunārs.

Skolas laiks nesaistās ar īpaši saulainām atmiņām, drīzāk ar tumsu, kas ziemas laikā bija pavadone ceļā mājup no skolas. Bērnībā bija pārslimojis smagu slimību, no tās kara laikā izglābis kāds vācu armijas ārsts. Tāpēc skolā ar mācībām negājis pārāk labi, nereti bija jāpaliek uz pēcstundām. Pirmajās četrās klasēs mācības notika otrajā maiņā, stundas beidzās vēlu – ap pieciem vai sešiem pēcpusdienā. Zēnam veidojusies nepatika pret skolotājiem. Par to Gunārs stāsta: «Par skolu vairāk ir skumju atmiņu. Toreiz mūsu ģimenei bija dzīvoklis vecajā cara laika pagastmājā, kas atradās aiz Iecavas Sila kapiem. Tumsā bija bail iet uz mājām gar kapiem, nereti apsēdos ceļa malā un raudāju. Reizēm, tā raudādams, nosēdēju līdz astoņiem vakarā, kamēr ieraudzīju mammu nākam mani meklēt.»

Bet bērnībā bijuši arī jauki brīži – vasarās varēja peldēties Ģedules upītē netālu no mājām, rudeņos mežā lasījuši riekstus spaiņiem vien.

«Tikai – ne skolotājs»
Kopš bērnības zinājis, ka vēlas mācīties profesijā, kurā kaut ko var ar savām rokām radīt. Tāpēc pēc pamatskolas beigšanas izvēle mācīties celtniecības tehnikumā nebija nejauša. Kad brālis izlēmis mācīties Latvijas Universitātē, Gunārs viņam sacījis: «Man būs kauns, ka tu būsi skolotājs. Tikai – ne skolotājs.» Bet iznāca tā, ka Gunārs gan izmācījās par celtnieku, bet visu darba mūžu veltīja pedagoga darbam. Par šo pieredzi viņam veidojusies pārliecinoša dzīves atziņa: «Ja tu dzīvē apgalvo, ka kaut ko nedarīsi, tad tas noteikti notiks pretēji, sacītais atgriezīsies apvērstā veidā. To esmu sapratis gan no savas dzīves pieredzes, gan – līdzcilvēku.»

Pēc tehnikuma beigšanas Gunāram piedāvāja speciālo priekšmetu skolotāja darbu profesionāli tehniskajā skolā. Strādāt ar skolēniem iepatikās, un pedagoga darbs kļuva par mūža profesiju. Divdesmit gadus jubilārs nostrādājis profesionāli tehniskās izglītības sistēmā vairākās skolās gan par skolotāju, gan mācību iestāžu direktora amatā. «Tolaik profesionālajai izglītībai pievērsa lielu uzmanību. Audzēkņi bija pilnībā nodrošināti ar valsts uzturu, apģērbti, sākot ar zeķītēm, beidzot ar parādes uzvalkiem. Es ļoti cienīju profesionālo skolu audzēkņus, jo viņi nebaidījās darba,» atzīst Gunārs.