Ērika Kaupmane Bauskā atzīmējusi nozīmīgu dzīves jubileju

Ērika Kaupmane Bauskā atzīmējusi nozīmīgu dzīves jubileju

Jubilāres dzīve kopš dzimšanas saistīta ar Bauskas novadu. Agrā bērnība aizritējusi Vecumniekos, tur aizsākās arī skolas gaitas. Vēlāk ģimene pārcēlusies uz toreizējā Īslīces ciema Bērzkalniem, bet nu jau daudzus gadus Ērika ir baušķeniece.

Ko ieraugāt, atskatoties bērnībā?
– Es biju tipisks padomju laika dzīvokļu bērns; man nebija tas, ko sauc par dzimtas mājām. Tēva mājas bija zaudētas Ķeguma elektrostacijas būvniecības dēļ. Bet mātes vecākiem mājas atņēma un pašus izsūtīja uz Sibīriju.
Vecāki gandrīz visu savu darba mūžu strādāja mežrūpniecības saimniecībā. Mans bērnības laiks kopš desmit gadu vecuma aizritēja Bērzkalnos, un par dzīvi tur ir tīkamas atmiņas. Mūsu daudzdzīvokļu mājās pārsvarā mita meža darbinieki; tā bija izteikti latviska vide un kulturāla sabiedrība. Māju teritorija labiekārtota un allaž sakopta. Darbinieku kolektīvs kopīgi apmeklēja teātru izrādes un brauca ekskursijās; no tā visa tika arī man. Mums māja bija pilna ar grāmatām; ļoti daudz lasīju. Ģimenē biju vienīgais bērns, bet neatceros, ka būtu no tā cietusi. Centos vairīties no formāliem pasākumiem, bet jau kopš mazotnes draugi man bijuši svarīgi. Kopš skolas laikiem man joprojām ir divas draudzenes – Sarmīte un Irēna.

Kāds bija skolas laiks, kas no tā paņemts dzīvē līdzi?
– Cilvēka dzīve ir tas viss, kas atrodas ap mums, un vislielākajā mērā tie ir cilvēki. Vecumniekos mācījos pirmās divas klases; kā jau lauku skolā, tur valdīja ļoti laba atmosfēra. Mums bija brīnišķīga klases audzinātāja Valija Skalbe.
Kad nonācu Bauskas 1. vidusskolā, tur bija pavisam cita dzīve. Man kā lauku bērnam ar savu iepriekšējo pieredzi iejusties bija pagrūti. Līdz tam uz mani neviens nebija kliedzis ne ģimenē, ne skolā. Bauskā pirmo reizi redzēju skolotāju, kas klasē kliedz un sit dūri pret galdu. Bet, mācoties vidusskolas klasēs, palaimējās sastapt vairākus brīnišķīgus skolotājus – īpaši Laimoni Liepu, kurš mācīja mākslas vēsturi, esmu pateicīga angļu valodas skolotājai Melitai Bebrei un matemātikas skolotājai Līvijai Hammerei. Īpašs bija arī audzinātājs Andis Jauntēvs; viņš bija tiem laikiem netipiski cilvēcīgs un neformāls. Pateicoties skolotājai Hammerei, matemātika man bija mīļa, un tas vēlāk palīdzēja studējot. Viņi visi bija lieliski pedagogi, un neatceros, ka šie skolotāji kādreiz būtu pacēluši balsi pret skolēniem.

Vai bijāt čakla skolniece?
– Mācījos labi. Biju disciplinēta, un man arī mācības labi padevās. Biju «labais skolēns» pēc tā laika mēra. Man patika rakstīt sacerējumus, bet nebija tādas īpašas aizraušanās, ja neskaita lasīšanu. Pati par sevi domāju, ka esmu kluss bērns, bet skolas izdotajā raksturojumā bija minēts, ka esmu arī ietiepīga un spītīga.

Ja labi padevās visi priekšmeti, kā notika izvēle studijām?
– Mani izvēles kritēriji nebija viegli saprotami apkārtējiem; visi brīnījās. Zināju, ka noteikti nevēlos kļūt par skolotāju. Izvēloties studēt kādā no humanitārām jomām, bija liels risks kļūt tieši par skolotāju. Tēvs ieteica studēt žurnālistiku. Bet, kad iedomājos, cik daudz man būs ar savu roku jācitē kompartijas teksti, nu nē! Man gribējās pēc iespējas ilgāk dzīvē palikt vecāku paspārnē, līdz ar to pēc studijām atgriezties mājās. Bija iespēja saņemt norīkojumu studēt no meliorācijas celtniecības pārvaldes, kas tolaik nozīmēja, ka pēc mācībām varēšu strādāt Bauskas rajonā. Tā nu es, visiem par pārsteigumu, «iepeldēju» Hidromeliorācijas fakultātē. Vairums no studiju biedriem zināja, kāpēc viņi tur atrodas, taču es par profesiju nezināju neko. Mācījos labi, un pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas atgriezos Bauskā un strādāju meliorācijas uzņēmumā. Biju iecirkņa meistare un vadītāja palīdze. Nonācu pavisam citā sabiedrības «burbulī», kas būtiski atšķīrās no manas iepriekšējās vides. Lai gan nešķita, ka esmu īstajā vietā, tomēr šajā darbā nostrādāju ap divdesmit gadu. Ir tāds teiciens – ja tu saproti, ka ēzelis, uz kura tu jāj, ir miris, tad kāp nost. Bet es «nokāpu» tikai 90. gados, kad uzņēmuma darbība izbeidzās. Taču tur daudz iemācījos par dzīvi un satiku ļoti jaukus cilvēkus. Ar bijušajām kolēģēm Ilmu, Rasmu un Māru mums joprojām ir ļoti siltas attiecības. Darbs uz lauka, nevis pie rakstāmgalda, tas arī bija labi. Domās sūtu sveicienus visiem bijušajiem kolēģiem.