Izdzīvot krīzes, nevis noliegt

Kā reaģēt uz Ukrainā notiekošo karadarbību un kā dzīvot tālāk? Par to rak-stījām un vēl rakstīsim – lai palīdzētu. Karš Ukrainā var būt iemesls, lai cilvēka dzīvē būtu krīze. Par to var signalizēt bezmiegs, paaugstināta aizkaitināmība vai satraukums, kā arī citas sajūtas, kas pasliktina dzīves kvalitāti. Tomēr krīzes cilvēka dzīvē ir pilnīgi normālas. Atšķiras vien reakcija uz tām un risinājumi.

Ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons skaidro, ka krīze ir cilvēka reakcija uz trauksmes pilnu dzīves situāciju vai notikumu, kas izjauc ierasto lietu kārtību, bet kam ir potenciāls attīstīt jaunu, labāku līdzsvaru. «Tas nozīmē, ka trauksmes pilns notikums izjauc kārtību, bet no tā varam kļūt labāki. Katri sarežģījumi ko māca, kļūstam spēcīgāki. Ir arī gadījumi, kad, «iekrītot krīzē», cilvēks nespēj no tās «izkāpt ārā» labāks, bet nonāk turpat, kur bija, vai pat zemāk. Ja esam «izkāpuši» tajā pašā vietā, neko daudz no situācijas neesam iemācījušies. Kāpēc tas jāzina? Daudzi iedomājas, ka dzīves līnija ir slīpa – bez kritumiem un svārstībām un iet uz augšu vai leju. Tā nav! Dzīve ir dinamiska, mainīga, ar virzību uz priekšu. Ejot uz augšu, kritieni ik pa brīdim ir normāli,» saka A. Miksons. Sliktākais, ko cilvēks var darīt, – šos kritienus sev pārmest. «Tas uzreiz nenozīmē, ka iestājusies melnā līnija un man nekas labs nenotiek. Ja zinām, ka svārstības ir normālas, uz krīzēm skatāmies mazliet citādi,» saka A. Miksons.

Vienkāršojot – ir divu tipu situācijas, ko dzīves laikā pieredzam, – attīstības un traumatiskas. Attīstības situācijas ir bērnudārza un skolas gaitu sākšana, pubertāte, darbs, attiecības, bērna piedzimšana, valstu maiņa. «Attīstības krīzes ir notikumi, kam mēs visi ejam cauri. Tas ir tad, ja, piemēram, skolotājs sāk strādāt citā skolā, tiek mainīta dzīvesvieta vai profils. Normāls dzīves progress. Ja skola sabrūk vai to slēdz, tā ir traumatiska krīze,» saka A. Miksons. Tomēr katrs uz krīzēm reaģē citādāk un arī atšķirīgi tās izdzīvo. Kādēļ tā? Katram ir sava unikālā iepriekšējā pieredze, kas veidojās jau no bērnības.

Kā salīdzinājumu A. Miksons min bērnudārza gaitu sākšanu. Tas, kā bērns iejutīsies bērnudārzā, ir atkarīgs no viņa temperamenta, reakcijas uz stresa situācijām, dzīves vides, kurā bērns aug (vērtībām, priekšstatiem). «Nonākot bērnudārzā, pēkšņi jāsaskaras ar ļoti daudzām jaunām lietām. Krīzē, jaunā situācijā, ir pilnīgi normāli, ka ejam secīgi cauri dažādām reakcijām, piemēram, emocionālām, kognitīvām, fiziskām. Emocionālās ir bezspēcība, bailes, dusmas, kauns, kognitīvās – palēnināta domāšana, kļūdu pieļaušana, neuzmanība, grūtības koncentrēties, fiziskās – reiboņi, galvassāpes, paātrināta sirdsdarbība, grūtības iemigt, vēdera sāpes, svīšana, trīce,» saka A. Miksons.