Jādzīvo un jāpiedzīvo

Bauskas novada pašvaldība šogad piešķīra apbalvojumu «Goda raksts» Misas pamatskolas vēstures un sociālo zinību skolotājai Ingrīdai Vaisjunei – par degsmi pedagoģiskajā darbā un panākumiem interešu izglītībā, Vecumniekos popularizējot sporta tūrismu un aktīvu dzīvesveidu. Arī «Bauskas Dzīves» lasītāji žurnālistiem ieteikuši Misas pedagoģi intervēt.

Ar skolotāju tiekamies jau pakrēslī sniegota pakalna galotnē, no kura pati skolotāja kopā ar sporta tūrisma pulciņa bērniem pa vienu malu brauc lejā ar slēpēm un pa otru malu slēpo augšā. «Pagājušajā gadā, sportojot ar klasi, bija tādi bērni, kas negribēja slēpot, kam ātri apnika, jo viņi nepazīst slēpes. Sporta tūrisma pulciņā slēpo. Īstam tūristam jādara viss,» smaidot apliecina skolotāja.

Ingrīda Vaisjune ir trīs reizes saņēmusi «Draudzīgā aicinājuma» balvu par vēstures mācīšanu vidusskolā, ir divi apbalvojumi un divi atzinības raksti no bijušā Vecumnieku novada vadības. «Īsti neskaitu, varu kaut ko piemirst,» saka skolotāja.

Tā kā kādreiz esam bijuši kolēģi, esam uz «tu» arī šajā intervijā.

Kur ir tava dzimtā puse?
– Es esmu vietējā – dzimusi Bārbelē, mācījusies Bārbeles pamatskolā. Tā bija mana labākā skola. Tad Vecumnieku vidusskolā – tā bija mana nākamā labākā skola, ļoti patika. Sekoja Liepājas Pedagoģiskais institūts, tagadējā Liepājas Universitāte, – divas reizes esmu pabeigusi augstskolu Liepājā. Vispirms – sākumskolas skolotāja, tā arī sāku strādāt par sākumskolas skolotāju. Tad mācījos par vēstures skolotāju, jo trūka vēstures pedagoga. Tā 2000. gadā biju diplomēta vēstures skolotāja. Pirms trim gadiem sertifikātu ieguvu kā dabaszinību skolotāja. Bijusī direktore Anna Balgalve kādreiz teica – skolotājam laukos jābūt kā orķestrim. Nav citas izejas – tu dari visu. Un tas ir forši – darīt visu.

Kā tiki līdz sporta tūrismam?
– Man vispār dzīvē ir ļoti paveicies ar fantastiskiem skolotājiem. Bija skolotāja Emīlija Antonova Bārbelē, kas dega par sporta tūrismu, tad Johanna Adakovska, kas ievirzīja, un visvairāk gribu pateikties Laimdotai Salai. Viņa bija tā, kas bīdīja visus jaunos skolotājus, kas gribēja kaut ko darīt ar sporta tūrismu Bauskas rajonā. Vāca mūs kopā.

Tas ir dzīvesveids, fantastiska lieta. Tu vari orientēties, kāpt klintīs, braukt ar laivām, vari iet pārgājienos, nakšņot mežā, tu vari piedzīvot, jo galvenais ir piedzīvot un dzīvot. Arī vasarā jau turpinām dzīvot – kad beidzas mācību gads, dzīve nebeidzas. Braucam ar laivām, dodamies uz kalniem, braucam ar velosipēdiem – visu ko darām. Arī tie audzēkņi, kas aizgājuši savā dzīvē, nāk atpakaļ, piedalās un palīdz. Sacensībās lielie pieskata mazos, skatās kļūdas, ļoti, ļoti palīdz. Bez tādas palīdzības neredzētu jēgu, bet jēga ir. Tūrisma pulciņa nodarbības notiek divas reizes nedēļā, un vienreiz mēnesī mēs kaut kur dodamies – tās ir sacensības vai pārgājieni.