Jaunajai paaudzei svarīgas ne tikai zinības, bet arī cilvēcība

Vecsauliešu izglītības iestāde tuvojas divsimt gadu slieksnim

Jaunā mācību gada sākums šoreiz Vecsaules skolas pedagogiem un skolēniem ir īpašs. Jau 1. septembris noskaņo svētku nedēļai, kas sāksies ar 4. septembri. Mācību iestādē būs jaušama lielās jubilejas gaisotne, jo Vecsaules pamatskola svinēs 170. dzimšanas dienu.
Svētku kulminācija būs 8. un 9. septembrī. Vispirms skolā, nākamajā dienā – Ozolainē, kad salidojumā «Mana skola» pulcēsies bijušie audzēkņi un pedagogi. Pēc svinīgās ceremonijas sanākušie vadīs laiku Vecsaulē kādreizējās klasēs un skolas telpās, lai atcerētos mācību gadus.

Vēstures elpa
Tā jau ir nostiprināta tradīcija – ik pēc pieciem gadiem organizēt plašas svinības, atklāj skolas direktores vietniece izglītības jomā Agra Ķēniņa. Viņa sadarbībā ar kolēģiem ir padziļināti izpētījusi Vecsaules skolas vēsturi, kas apkopota daudzās lappusēs un satilpināta grāmatā. Ir dažādas mapes, īpaša – par direktoriem, kā arī pedagogu dzīvesstāsti, kas veidoti projektu nedēļās, piedaloties audzēkņiem un skolotājiem.
Pagājušajā mācību gadā skolēni bija aicināti stāstīt par absolventiem un viņu laiku skolā, veidot esejas un radoši paust savu skatījumu. Tā veidojas savdabīgā vēstures mozaīka, kas iezaigosies svētku dienās.

Pilnos auļos
Ieva Neikena pašlaik ir vecākā skolotāja, kura strādājusi Vecsaulē. Viņa arī 88 gados jūtas piederīga vecsauliešiem, abonē laikrakstu «Bauskas Dzīve», kas aizceļo uz Dobeli, lai arī tur justu bijušās dzīves un darba vietas ikdienu. Skolā viņa strādāja no 1958. līdz 1990. gadam. Atmiņu fragmentos skolotāja darba gaitas salīdzina ar aktrises Elzas Radziņas vārdiem «pilnos auļos».
«Mācību pārziņa darbs izrādījās visai daudzveidīgs. Vairāk nekā 12 stundas savā priekšmetā mācīt nedrīkstēju. Un nevarēja jau arī vairāk paspēt, jo bija daudz dažādu prasību galvenajam darbam. Bija daudz jāapmeklē skolotāju stundas, par katru jāizdara secinājumi, tas viss vēl jāpieraksta, jo revidenti visu bagāžu pārskaitīja un novērtēja. Katru rītu – korekcijas stundu sarakstā, jo vienmēr uzradās kavējumi – slimības, semināri, pasākumi utt. Pats stundu saraksts rudeņos aizņēma milzums laika, jo šim veidojumam bija tik daudz noteikumu, ka tos izpildot nebija iespējams strādāt. Izeja no situācijas – divi stundu saraksti, viens nodošanai TIN [tolaik Tautas izglītības nodaļa – red.], otrs – reālam darbam. Tā arī izlocījāmies. Un tad vēl skolas gada plāna un gada atskaišu sacerēšana! Cipari jau sīkums, bet teksti… Visam jābūt iekšā – gan politikai, gan metodikai, gan audzināšanai. Tā nu biju spiesta iemācīties klabināt rakstāmmašīnu. Ar vienu pirkstu «lēkāju» vēl tagad pa datora taustiņiem, bet daudz ātrāk nekā daži ar visiem desmit. Pareizi iemācīties toreiz nebija laika un tagad jau nav nozīmes. Daudzu gadu garumā [19 – red.] tie bija mani pienākumi. Sacerējumi kursa darbu līmenī ik gadu! Visam pa vidu vēl stresu uzdzina revīzijas un reidi gan no ministrijas, gan no TIN un partkoma [partijas komitejas]. No pēdējiem vispār varēja visādus brīnumus sagaidīt. Vienmēr jābūt gataviem kā pionieriem, lai laikā revidentiem pagrūstu priekšā vajadzīgos papīrus vai atbildētu uz āķīgiem jautājumiem. Kur vēl pašu problēmas ar skolas kavētājiem, klaidoņiem un sliņķiem! Tad vēl sadomāja, ka pie skolas jāorganizē vecāku apmācība Tautas universitātē, vakara vidusskolas filiāle lauku jauniešiem, Zinību biedrība, Grāmatu draugu biedrība utt. Tas nu būtu ieskats lauku skolotājas darba būtībā. Atliek secināt – pilsētas skolotāji nav izbaudījuši ne pusi no tā, ko nākas pieredzēt pat ne pārāk dziļos laukos.»
Ieva Neikena atzīstas: «Darba gaitu sākumā atbilstoši manam raksturam uzmācās mazvērtības sajūta. Gribi vai negribi, bet jāiet kontrolēt pieredzes bagātu, gados vecāku skolotāju darbs. Varu izmantot tikai kursos dzirdētos norādījumus. Par laimi, vecie dūži izrādījās saprotoši un atsaucīgi, un tā arī mācījāmies kopā. Vēlāk iemanījos pārnest pieredzi no viena kolēģa citam, darbojoties kā starpnieks. Pamazām tā bagāža uzkrājās. Es ticēju viņiem, un viņi man atsaucās, piedaloties visādos jauninājumos un eksperimentos, bet tas jau bija krietni vēlāk. Kursi skolvadībā bija ik pēc pāris gadiem, tos visus izmantoju, lai sasmeltos Rīgas kultūras devumu. Kādas tikai modes tendences ir gājušas pāri mūsu skolām! Visās tajās arī lauku skolotājam nācās iekļauties, neprasot, kur ņemt līdzekļus, un nepamatojot jēgu. Tomēr man patika eksperimentēt un izmēģināt visu jauno, cik nu lauku apstākļos to var izdarīt. Mani direktori arī izrādījās pietiekami azartiski, un tā nu kopā mēģinājām lauku skolas darbu maksimāli modernizēt. Reizēm arī izdevās.»