Jaunsardze – pēdējā laikā populāra nodarbe meiteņu vidū

Raidierakstā «Klačotava» saruna par sievietēm «vīrišķīgos» hobijos

Nodibinājuma «ViedDoma» raidieraksta (podkāsta) «Klačotava» pirmajā tiešraides sērijā diskusija kopā ar jauno podkāsta vadītāju Kintiju Gurkovsku, kura uz studiju ir aicinājusi vidusskolnieci un savu draudzeni Emīliju Birk-valdi, lai sarunātos par to, kā ir būt sievietei, kura nodarbojas ar «vīrišķīgu» vaļasprieku.

Emīlija Birkvalde pašlaik mācās Bauskas Valsts ģimnāzijas 12. klasē, un viņas hobijs ir Jaunsardze. «Sākumā mans brālis sāka apmeklēt Jaunsardzes nodarbības, un viņš teica, ka tas ir kaut kas tāds, kas man varētu patikt,» atceras Emīlija, «bet es viņam neticēju, jo man šķita, ka tas tiešām būs kaut kas ļoti vīrišķīgs un kas tāds, kas prasīs lielu fizisko slodzi, tāpēc nedomāju, ka tas varētu būt man.» Brālis māsai stāstījis, kā jaunsargi dodas uz dažādiem pasākumiem, nometnēm un salidojumiem, un izjūta esot tāda, ka dodas gluži vienkārši satikties ar draugiem. «Arī es biju uz vienu nometni, un arī man bija tāda izjūta, jo mēs spēlējām spēli ar «airsoft» (replikas – red.) ieročiem,» stāsta Emīlija, «tā nu es pamēģināju, man iepatikās, un es turpināju piedalīties Jaunsardzes nodarbībās.»

«Nē, es nevaru padoties!»
Diskusijas vadītāja Kintija jautāja Emīlijai par fizisko slodzi – vai tā atšķiras no sporta stundām skolā, kā bijis ar pielāgošanos šādai slodzei. «Sākumā likās, ka man ir jātiek līdzi visiem «džekiem», bet tā nav, jo ir daudz gadījumu, kad meitene tik tiešām ir vājāka par stipro dzimumu, bet puiši šādās situācijās palīdz,» skaidro Emīlija, «Jaunsardze ir kā komanda, un, ja esi vājāks, tad stiprākie palīdz. Jaunsardzē nav kā sporta stundās, kad jādarbojas individuāli, jo šeit pārsvarā viss notiek komandās.»

E. Birkvalde pastāsta, ka pagājušajā gadā piedalījās Dalbiņa kausa izcīņas sacensībās, kas esot bijušas ļoti smagas. «Pirmajā šķērslī bija jāpeld pāri upei, kājās mums bija formas zābaki, kas piesmēlās pilni ar ūdeni, tātad pie katras kājas vēl plus četri kilogrami, turklāt vēl piecus kilometrus jāšķērso dažādi šķēršļi,» piedzīvotajā dalās viešņa, «uz beigām likās, ka vairs nevaru pacelt kājas, bet viena meitene gandrīz noģība, tāpēc zēni viņu nesa uz pleciem, lai pabeigtu trasi, un es domāju – nē, es nevaru tagad padoties, jo vēl vienu cilvēku viņi nepanesīs. Ar pēdējiem spēkiem tiku līdz galam, un bija gandarījuma izjūta, ka tiku līdzi čaļiem un mani nevajadzēja nest. Labi, ka nevienu nekad nenosoda, ja nebiji pietiekami spēcīgs.» Tomēr Emīlija ir piedzīvojusi arī gadījumus, kad tieši meitenes ir spēcīgākas par puišiem, un viņiem ir jātiek līdzi jaunietēm.