Jaunus spēkus sniedz gaiši, viedi, darbīgi un neviltoti cilvēki

Raimonda Ribikauska Codes pagastā atzīmējusi 60. dzimšanas dienu

Jubilāres pirmā dzīvesvieta bijusi Valles pagastā, bet jau kopš mazotnes uzaugusi un skolas gadi aizritējuši Augstkalnes pagastā Dobeles novadā.

Pēdējos 38 gadus viņas ģimenes mājvieta ir mūsu novada Codes pagastā. Arī Raimondas Ribikauskas darba un sabiedriskā dzīve pēdējos 20 gadus veltīta Bauskas un Dobeles novadam.

Ko visspilgtāk ieraugāt, ielūkojoties bērnībā tagad?
– Mana mamma bija veterinārārste, atceros, kā ziemā braucu viņai līdzi uz kolhoza lopu fermu Kroņaucē, bijām ar kažokiem sasegušās zirga kamanās. Prātā nāk brauciens motocikla blakusvāģī kopā ar mammu un mazo brāli Andri. Braucām uz mežu vākt augus herbārijam, kas mammai bija nepieciešams studijām. Atceros naktsvijoļu un dzegužpuķu ziedus; tā iepazinu ļoti daudz savvaļas augu. Daba, dzīvnieki – tā ir mana bērnība.

Kāda bijāt skolniece?
– Astoņgadīgo skolu beidzu Augstkalnes vidusskolā. Skolā dziedāju ansambļos, patiku fotografēt attīstīju, darbojoties skolas fotopulciņā. Ne pēc savas vēlmes biju pionieru vienības vadītāja. Toreiz bija jādara, ja lika. Padevās matemātika, par to lielā mērā jāpateicas skolotājai Valdai Bičkovai, kas prata izskaidrot. Lai lietu saprastu, man ir svarīgi izzināt, no kā un kā tā veidojas. Kad to saprotu, tad saprotu, kāpēc nesapratu. Un tā – ne tikai matemātikā, bet arī dzīvē vispār. Man ir svarīgi izprast lietu secību. Uzskatu, ka pedagogiem ir liela ietekme uz cilvēka dzīves ceļa attīstību. Man nepadevās angļu valoda; žēl, ka skolas laikā tā mani neaizrāva, bet tagad ļoti pietrūkst.

Kā veidojās ceļš uz profesiju?
– Var teikt, ka agronoma-dārzkopja profesijas izvēle bija spontāna, taču, iespējams, to ietekmēja arī mammas pamudinājums un viņas daiļdārzs. Bet lēmums iestāties Bulduru sovhoztehnikumā tapa, kad pēc skolas beigšanas gadījās būt Ziedkalnes siltumnīcu saimniecībā. Toreiz ziedu pasaules atmosfēra šķita eksotiska un ļoti piesaistīja manu interesi. Tikai vēlāk, izejot tehnikuma prakses, sapratu, cik dārznieka darbs ir smags, un tolaik darbs siltumnīcās bija arī kaitīgs veselībai. Dzīvē sagadījās, ka tieši profesijā strādāt īsti nesanāca. Domāju, mani pasargāja kāds sargeņģelis; atskatoties uz dzīvi, tas mani sargājis vairākkārt. Pēc tehnikuma pirmā darbavieta bija kolhozs «Silaine», kur strādāju par dārznieci apzaļumošanā. Agri kļuvu par mammu, un tā rūpēs par ģimeni un lauku piemājas saimniecību aizritēja dzīves 18 gadi.

Kā radās jūsu ģimene, un kas tā ir tagad?
– Staņislavs mani bija ievērojis jau pamatskolas laikā, arī man viņš simpatizēja. Bet mums nesanāca tuvāk iepazīties, jo viņš mācījās Lietuvā, es – Augstkalnē. Kad jau mācījos tehnikumā, atminos, reiz braucot mājās no Bulduriem, pamanīju viņu Jelgavas autoostā – lūk, tur ir zēns, kas man ļoti patīk! Braucot vienā autobusā, viņš bija ievērojis, kurā pieturā es izkāpju, pēc tam sāka apmeklēt diskotēkas manā ciemā. Ne reizi savā dzīvē vien esmu novērojusi likteņa sakritības. Staņislavu norīkoja darbā kolhozā par šoferi veterinārārstei, kura bija mana mamma.

Vēl mācījos tehnikuma pēdējā kursā, kad piedzima meita Rolanda, bet Staņislavs bija iesaukts obligātajā karadienestā, dienēja Irkutskā Sibīrijā. Kad ne bez grūtībām viņam izdevās atbraukt atvaļinājumā 1982. gadā, apprecējāmies. Vīrs ir mana pirmā un vienīgā, un arī pēdējā mīlestība; nekad neesmu iedomājusies savu dzīvi bez viņa.

Braukājot ciemos pie vīra mammas Vecsaules pagastā, interesi piesaistīja Codes kolhoza jaunais kultūras nams, un uzzinājuši par darba iespējām kopsaimniecībā, pārcēlāmies uz dzīvi Codes pagastā. Kolhozs piešķīra dzīvokli Rušķu mājās, kas ir mūsu mājvieta joprojām. Gadu gaitā to ieguvām īpašumā, tagad tur viss ir sakārtots, sakopts un vasarās ziedu ieskauts.