Jūtu, ka šeit esmu vajadzīgs; Īslīcietis Vents Rāviņš devies karot Ukrainas pusē

Krievijas iebrukums Ukrainā un okupantu karaspēka pastrādātie kara noziegumi pret miermīlīgiem iedzīvotājiem mudinājuši vairākus Latvijas iedzīvotājus pievienoties Ukrainas aizstāvjiem, arī īslīcietis Vents Rāviņš nav spējis būt vienaldzīgs un devies karot Ukrainas pusē.

Stobrus pazīst
«Man bija noriebies lamāt televizoru un katru dienu bezpalīdzīgi noraudzīties uz visām tām šausmām, ko piedzīvo nelaimē nonākušie ļaudis. Es nevarēju mierīgi – rokas klēpī salicis – nosēdēt. Bezdarbība nav priekš manis, jo tad jākļūst aklam un kurlam! Grēks ir nedarīt, ja var kaut ko izdarīt! Mantu vākšana humānajai palīdzībai man tā īsti nepadodas. Tāpēc nolēmu, ka pats ar savu spēku un prasmēm varu līdzēt cīņā ar okupantu karaspēku,» savu lēmumu doties palīdzēt nelaimē nonākušajai Austrumeiropas valstij pamato V. Rāviņš, piebilstot, ka grūtāk bijis pārliecināt ģimeni par šī nodoma pareizību. Līdz pēdējam brīdim mājinieki tā arī nav ticējuši, ka Vents runā patiesību par braukšanu uz fronti. Aizverot aiz sevis dzīvokļa durvis Īslīces pagasta Rītausmās un pazūdot no horizonta, sacītais beidzot tika apjausts.

Vents par sevi stāsta atturīgi, norādot, ka savās biogrāfijas dzīlēs nevēlas ievest. Viņš atzīst, ka ir bijis saistīts ar Latvijas armiju, taču detaļās neieslīgst. «Ir dienēts, ieročus pazīstu. Esmu rezervists, armijas štelles man vienmēr ir patikušas,» atklāj 40 gadus vecais īslīcietis un pastāsta, ka pēdējos gadus pavadījis, iztiku pelnot Skandināvijā.

«Neslēpšu, gribas jau to lielo čunguru saraust un tad brīvi uzelpot. Latvijā viss atduras teicienā – laime nav naudā, bet tās daudzumā,» atzīst V. Rāviņš. Viņš gan nenosauc, cik lieliem jābūt uzkrājumiem, lai varētu bezrūpīgi dzīvot. «Man tās vēlmes nav tik eksotiskas, nealkstu pēc Meksikas vai Maldivu salu laiskajiem kūrortiem, uz «Gucci» tupelēm vai «Lui Vuitton» somiņām arī neesmu kritis, «brendošanās» nav priekš manis. Ja māk dzīvot, var iztikt arī ar minimumu. Tagad visu inflācija «noēd», taču nebūtu slikti, ja algas Latvijā būtu milzīgas kā Norvēģijā, bet elektrība maksātu nieka dažus centus kā Ukrainā,» prāto V. Rāviņš.

Kopā ar latviešiem
Uz Ukrainu devies 28. martā, no Īslīces pagastmājas viņu paņēma brīvprātīgie, kas veduši humānās palīdzības kravu, braukuši taisnā ceļā uz Ļvivu, kur apmeties pie kādas ukraiņu ģimenes, kas tur rūpi par palīdzības koordinēšanu. Pēc dažām dienām, tādās pašās drēbēs kā atbraucis, Vents nonācis brīvprātīgo bataljonā «Karpatskaja Sič», kurā jau bija iekārtojies politiķis no partijas «Konservatīvie» Juris Jurašs un vēl trīs latvieši – Gundars Kalve, Leitis un Jenots. V. Rāviņš paskaidro, ka nosauktajiem diviem pēdējiem vīriem tās ir iesaukas. Arī pats sev tādu izvēlējies – Fantoms, saīsinājums no Fantomass. «Karā īstie personvārdi netiek izmantoti, lai vieglāk būtu sazināties, lieto segvārdus,» skaidro V. Rāviņš. Pie armijas apģērba, sākotnēji gan ne pilnā komplektācijā, ticis bataljonā, bruņuvestes latvieši dabūjuši pēdējā dienā, jau izbraucot uz pozīcijām frontē.

Kaujās Izjuma-Slovjanska līnijā Vents pabijis taisni priekšējās pozīcijās. «Četras diennaktis bijām atklātā laukā. Pašiem vajadzēja rakt tranšejas, ierakumi pārāk ērti nebija, pastāvīgi bija artilērijas apšaudes. 96 stundas nomodā, ja gribi palikt dzīvs, acis aizvērt un modrību zaudēt nedrīkst. Te vajag labu fizisko sagatavotību un morālo arīdzan. Panika ir lieka. Piemēram, līdz automašīnai, kurai mūs vajadzēja uzņemt, divi kilometri bija jāmēro kājām. Mēs, latviešu vīri, trijatā stiepām savas pekeles uz kupra, šauj no vienas puses un no otras, mugursoma kādu puscentneru, rokās prettanku ieroči, kustini kājas, cik ātri vien vari, ja negribi palikt «auksts».

Kopskaitā bijām tuvu 80 cilvēkiem, no mums atlika vien 24, pārējie – kas ievainots, kas pagalam,» piedzīvoto ieskicē īslīcietis un piezīmē, ka pašam ne skrambiņas, iespējams, laimes krekliņā dzimis, varbūt vienkārši paveicies, spriež V. Rāviņš.

Vaicājot, vai tik tiešām ne reizi bailes nav iezagušās karotāja prātā, Vents skaidro, ka kaujas laukā jāabstrahējas no visa, jācenšas domāt tikai par sava uzdevuma veikšanu. «Tāds posms, ka ir karš, lodes svilpj gar ausīm, un līķi svaidās visās malās, ir jāpieņem. Pietiekami daudz risku dzīvībai ir arī civilajā dzīvē. Patiešām manī nekādu baiļu nebija, vien kādā reizē uztraucos, iedomājoties, ja ar mani kaut kas notiek, kā čaļi mani no kaujas lauka aizstieps līdz ceļam, lai nogādātu tuvākajā hospitālī,» stāsta V. Rāviņš. Viņš uzskata, ka lielākie sirdēsti paliek mājiniekiem, jo vietās, kur notiek aktīva karadarbība, tiek slāpēti signāli, un saziņa ir neiespējama.

«Nesaņemot ziņas, tuvinieki jūk prātā, taču tā ir kara specifika, ka var būt gan labas vēstis, gan arī sliktas, gan arī to var nebūt vispār. Ar to ir jārēķinās,» teic V. Rāviņš un piebilst, ka, pabraucot kādus divdesmit kilometrus prom no frontes līnijas, signāli atjaunojas un telefonus var atkal izmantot.

Ziedojumi noderīgi
Lai arī dzirdēts, ka apgāde frontē bijusi slikta, Vents šīs runas noliedz, norādot, ka visa pieticis – gan ieroču, gan munīcijas, gan ēdamā. «Varbūt apgāde varēja būt regulārāka, taču, ja kaut kas nav pašam, to var aizlienēt no biedra. Jā, un milzīgs paldies visiem ziedotājiem, kuri ar savu labo nodomu palīdzēt ukraiņu tautai veic patiešām labu darbu. Te noderīgs ir itin viss – gan apģērbi, gan pārtika, gan medikamenti, gan arī Latvijā tapušie aizsargtīkli ir ļoti vērtīgi. Tehnika ir jānomaskē, kārtīgi jāpaslēpj. Ja ir kāds spilgtāks auto, kā mums gadījās reanimācijas mašīna, tad vispirms to pārkrāsojām tumšākā tonī un pa virsu uzmetām tīklu. Milzīgs atspaids ir arī ziedotie transportlīdzekļi. Spēkrati ir tāds resurss kā vīrietim zeķes. Lielum lielā pateicība visai latviešu tautai par šo savas artavas atvēlēšanu,» pauž V. Rāviņš.

Viņš pastāsta, ka «Karpatskaja Sič» pievienojušies daudz ārvalstnieku. Par latviešiem viņam esot ziņas, ka ap 30 karojot ukraiņu pusē. Esot vīri arī no Lietuvas, Polijas, Spānijas, Argentīnas un pat Jaunzēlandes. Saziņa notiekot gan angliski, gan krieviski, ja nevarēja saprasties, aizgāja pie tā, kurš var iztulkot. Vēl jau esot zīmju valoda, vajadzības gadījumā varot arī uz papīra uzzīmēt.

«Grūti man komentēt, ar kādu nodomu katrs te ieradās, bet, šķiet, ka Krievija tik daudziem ir ieriebusi, ka visi grib stāties pretī un parādīt, kur tam «krievu kuģim ir īstā vieta». Ukraiņi ir ļoti pateicīgi ikvienam, kurš papildina viņu rindas, un šis paldies patiešām nāk no visas sirds un ir neviltots,» uzsver V. Rāviņš.

Žvadzina kodolieročus
Kara ilgumu viņš neņemas prognozēt, bet domā, ka viss ievilksies līdz diviem gadiem, nevis, kā daži eksperti prāto, ka līdz 20 gadiem.

«Pilnīgi pieņemu, ka krievi varētu piemērot agresīvāku taktiku. Krievam uzvara, kaut maza, bet ir vajadzīga, jo nekas līdz šim nav bijis, viss tāds «šķidrs» – caur pirkstiem birst visu laiku. Augstākā pavēlniecība ir paretināta, paši ir demoralizēti ar visu to, ka viņus nesveic te ar ziediem un marcipāna kūkām. Pieļauju, ka sūtīs spēkus iekšā, cik vien varēs, ar dzīvo masu apbērs ukraiņus. Tāpat tie mūžīgie draudi ar podziņas spaidīšanu. Runā, ka Putins jau tuvu nāvei, tāpēc nemaz nebrīnītos, ka varētu arī kodoldraudus īstenot, lai ieietu vēsturē vēl ar lielāku vērienu. Dzirdēju, ka it kā Irpiņā ķīmiskie ieroči lietoti, bet pats nepieredzēju un nevaru komentēt, cik tur runās ir patiesība, cik salti meli. Tiesa gan, ka ķīmiskajai aizsardzībai nekā jēdzīga šajā valstī nav, gāzmaskas dabūt nevar. Ja ukraiņi neļaus iekarot savu teritoriju, tad vietas, kur krievi ir nostiprinājušies, arī tiks atgūtas. Ukraiņi sitīs okupantus līdz pēdējam. Taču, ja krievs nogrābs Ukrainu, vēlāk sāks Polija traucēt, un cik tad tālu līdz mums pašiem… Tāpēc būtiski ienaidnieku apstādināt,» drošs ir V. Rāviņš.

Apbrīnojama vienotība
Viņš apbrīno neizmērojamo ukraiņu saliedētību un milzīgo patriotismu, kas šajā laikā ir atdzimis ar vērienu. «Ukraiņu karavīri kaujā dodas ar saucienu uz lūpām: «Šeit ir mūsu zeme!» Mēs te esam saimnieki, ejam maksimāli uz priekšu pilnā augumā uzbrukumā! Protams, nekad nevēlētos, lai mūsu zemē atgadās kaut kas līdzīgs, taču, ja tomēr notiek, gribētos ticēt, ka mēs, latvieši, šādā situācijā arī visi saliedētos, bet īsti pārliecināts, ka tā būs, neesmu,» bažījas īslīcietis. Viņam pašam Latvija ir ļoti tuva, līdzpaņemtā sarkanbaltsarkanā lentīte Ventam piesieta bija pie bruņuvestes. «Galvenais ir nosargāt mūsu brīvību un neatkarību. Ar savu devumu varu kaut nedaudz piebremzēt okupanta plānus. Lai arī kā tur nebūtu, vēlos, lai dzīve Latvijā būtu labāka, lai nevajadzētu doties peļņā uz ārzemēm,» savu vēlējumu pauž V. Rāviņš.
Ģimenes dēļ viņš bija spiests aprīļa vidū atgriezties mājās, pašlaik jau Vents strādā Somijā celtniecībā, bet domās ir Ukrainā. «Es gribu tur atgriezties, jo varu dot savu artavu. Tur es jutos dzīvs un vajadzīgs, tā ir kolosāla izjūta. Visi par vienu un viens par visiem. Samērā augsts procents, ka drīzumā jau būšu atpakaļ, man vieta pulkā ir rezervēta. Nožēloju, ka šīs nedēļas, kuras pavadīju Ukrainā, nebija pietiekami dinamiskas un nespēju izdarīt vēl vairāk,» tā īslīcietis.