Kā perfekcionisms var kļūt kaitīgs veselībai?

Pārmērīga centība un tieksme pēc ideāla var dot negaidītu blakusefektu

Tas taču ir labi – visu vienmēr paspēt, turklāt izdarīt ideāli, lai pašam, kolēģiem un tuvajiem cilvēkiem prieks! Tomēr perfekcionisms visur un vienmēr nav iespējams, turklāt pārlieka koncentrēšanās uz absolūti ideālu rezultātu var izrādīties milzīga slodze psihei un ar laiku kaitēt arī fiziskajai veselībai. Protams, noteiktās profesijās un dzīves situācijās perfekta precizitāte ir neaizstājama.

«Mēness aptiekas» farmaceite Ērika Pētersone atzīst, ka farmaceita profesija ir viena no tām, kas prasa būt vienmēr precīzai, uzmanīgai un organizētai, tātad – savā ziņā perfektai, jo darbs stingri reglamentētā profesijā nepieļauj atkāpes no priekšrak-stiem. «Taču ārpus darba gan šo profesionālo perfekcionismu vajadzētu iegrožot, attīstot spēju ieraudzīt prioritātes un ļaujot vaļu arī radošumam un spontanitātei,» saka Ērika un atzīst, ka pašai nācies atrast līdzsvaru starp «perfekti» un «diezgan labi», lai nepārvērstu savu ikdienas dzīvi par mūžīgu tiekšanos pēc ideāliem rezultātiem visās jomās.

Kur slēpjas lamatas?
Vienmēr laikā, vienmēr, ievērojot termiņus, vienmēr nevainojami, vienmēr bez kļūdīšanās. Lieliski? Jā, taču tā tas šķiet tikai pirmajā brīdī. Iedziļinoties top skaidrs, ka tiekšanās uz ideālu rezultātu prasa milzīgu piepūli – gan garīgu, gan fizisku. Turklāt paša izvirzītie augstie kritēriji ir kā sargsuns, kas vērīgi pieskata, neļaujot novirzīties no mērķa.

«Kaut kādi iedomāti augsti standarti un vēlme tiem atbilst it visā un visur var radīt stresu, kas ar laiku pāraug pastāvīgā trauksmes izjūtā un nereti vainagojas ar somatiskiem traucējumiem – nepatīkamiem fiziskiem simptomiem vai slimību. Piemēram, var rasties sasprindzinājums sprandā, galvassāpes vai gremošanas sistēmas darbības traucējumi. Ar laiku iespējami arī miega traucējumi, izdegšanas sindroms vai kāda cita psihiskās veselības problēma. Arī pēdējo gadu notikumi pasaulē ir radījuši papildu spriedzi. Lai gan, iespējams, cilvēks sākumā tos uztver tikai kā fonu, izjūtas un domas par tiem tomēr summējas, uzkrājas un maina gan prioritātes, gan spēju visu izdarīt ideāli,» teic Ē. Pētersone.