Kā saglabāt mieru nemiera laikā

Krievijas īstenotais karš Ukrainā, tepat, līdzās mums, ir satricinājis Latvijas sabiedrības ikdienas dzīvi. Valdošā neziņa, izmisums un spriedze atstāj ietekmi gan uz pieaugušajiem, gan uz bērniem. Speciālisti uzsver – pašlaik, kad ikviens no mums domā, kā palīdzēt līdzcilvēkiem, nevar aizmirst par emocionālo palīdzību sev pašam, tādēļ klīniskā psiholoģe Iveta Lukjanova stāsta par bērnu emocionālajām vajadzībām un par atbalstu, kādu varam sniegt saviem bērniem. Arī krīžu un konsultāciju centra «Skalbes» speciālisti sniedz padomus, kas mums palīdzēs parūpēties par savu emocionālo veselību šajā trauksmainajā laikā.

Klīniskā psiholoģe Iveta Lukjanova uzsver – mūsu ķermenis patiesībā var izturēt ārkārtīgi daudz, taču citādāk ir ar mūsu psihes noturību, tāpēc tagad, kad mums pašiem nav tas vieglākais brīdis, mūs neviens nav atbrīvojis no pienākuma parūpēties par bērnu un mazbērnu emocionālo veselību un drošību.

«Kopš 24. februāra dzīvojam ar nepiedzīvotu tik tieša apdraudējuma izjūtu. Vecākās paaudzes cilvēkiem tās ir izjūtas, kas atkal tiek uzjundītas atmiņās, tās saistītas ar viņu personisko pieredzi. Pieņemu, ka vidējās paaudzes cilvēkiem, kas uzauguši pēckara gados, tas arī atsauc atmiņā dzīvi kara ēnā un aktualizē kaut ko šķietami pazīstamu un biedējošu. Bērniem pieminētās pieredzes nav un jēdziens «karš» ir pietiekami abstrakts. Tādēļ vecāki šajā situācijā ir atbildīgi arī par saviem bērniem un viņu emocionālo drošību,» stāsta psiholoģe.

Viņa skaidro, kā dažāda vecuma bērni reaģē uz informācijas apjomu par karu. «Mazie bērni uz notiekošo reaģē intuitīvi – caur to, kā reaģē pieaugušie, kāda ir mūsu uzvedība, kāda ir mūsu reakcija un kādiem vārdiem mēs izsakāmies. Sākumskolas vecuma bērniem ir konkrēti jautājumi – kas tas ir, ko tas nozīmē? Savukārt pusaudži var piedzīvot personiskāku iesaistīšanos caur sarunām skolā, ar līdzaudžiem, savu iegūto pieredzi no ziņām, filmām, sociālajiem tīkliem,» stāsta I. Lukjanova. Ko viņiem teikt, kā skaidrot notiekošo – atkarīgs no bērna vecuma.

Tādēļ pašlaik ir ļoti svarīgi apzināties, ar kādu sejas izteiksmi es esmu mājās. Tas gan nenozīmē, ja man sanāk raudiens, es slēpjos, bet izstāstu, ka man ir bēdīgi. Sakot «nekas, nekas, viss būs labi», bērns paliek neizpratnē. Mums ir jāpastāsta ne tik daudz detalizēti, par ko es raudu, bet kā es jūtos,» skaidro psiholoģe.

Vēl viens emocionālās drošības veids, kā mēs varam savus bērnus atbalstīt, ir pieskatīt, kāda veida informācija līdz viņiem nonāk. «Tas nozīmē sekot ieslēgtajiem televizoriem vai viedierīcēm. Ziņas jāskatās vai nu tad, kad bērni nav klāt, vai jāpieskata, lai televizors nav ieslēgts nepārtraukti. Tātad jādozē uzņemtā informācija. Pie biedējošām ainām mazuļu uzvedība kļūst satrauktāka, mainās. Līdz ar to svarīgi dozēt, kādā veidā mēs skatāmies ziņas. Nav jāsauc bērni un jāsaka – nāc, skaties, kas tur notiek!» iesaka speciāliste.