Kad empātijas «faila» vietā – tukšums

Čigānu lāsts ir: kaut tu lepns paliktu! Savukārt latvieši zina, ka cilvēku pārbauda ar slavu, varu un naudu. Dažam deguns mākoņos, tikko priekšnieciņa vai deputāta krēslā iesēdies, guvis nelielus panākumus vai vismaz pazīstamību savā interneta «burbulī».

Kas pēkšņi notiek indivīda smadzenēs, ja personība tā izmainās? Augstprātība un alkatība transformāciju spektrā, šķiet, ir tikai daži no ļaunumiem. Par zvaigžņu slimības iemesliem un blaknēm iztaujājam psihoterapeiti, Junga analītiķi Ivetu Upenieci.

Ēna slēpj sevī kompensācijas mehānismu
I. Upeniece uzskata, ka varas, naudas un goda kārei ir tiešs sakars ar ēnu, tas viss cilvēkā jau bijis iepriekš, snaudis, pietrūcis iespējas izvērsties. Pienākot īstajam brīdim, sakrītot apstākļiem, ēna var sākt dominēt pār ego. Cilvēks pats neapzinās, ka ir varaskārs, ka grib izrīkot, komandēt, pārkāpt likumu, lai pierādītu, ka ir pārāks par pārējiem.

«Tas, kurš ir apmierināts ar savu dzīvi, kam ir svarīgas attiecības ar ģimeni, partneri, bērniem, neriskēs to visu zaudēt. Turpretī cilvēks, kuram kaut kā agrāk pietrūcis, cenšas to kompensēt ar uzviju,» skaidro speciāliste.

Teikto var attiecināt arī uz Krievijā valdošo režīmu: «Tur līderi nedemonstrē uz piesaisti vērstas attiecības: ar sievām kopā nekur neparādās, bērni tiek slēpti. Svarīgākās ir personiskās ambīcijas, lielummānija. Varētu pat teikt, ka viņi nemanot identificējušies ar Hitlera arhetipu un ideoloģiju, ir apsēsti ar ieročiem, bruņošanos, bet apsūdz tajā visus citus.»

Vairākas demokrātisko valstu iedzīvotāju paaudzes līdz šī gada februārim pat neiedomājās, ka pēkšņi kādam ienāks prātā graut pasaules kārtību, «pārzīmēt» valstu robežas. Vai cilvēce nav pietiekami mācījusies no pagātnes kļūdām, lai 21. gadsimtā novērstu grandiozu vardarbības uzliesmojumu? Ilūziju brilles ir kritušas.

«Ja runājam par konkrēto personu (no kaimiņzemes), kuru patēvs sita, pagalmā un skolā apsaukāja par izsmēķi, rodas iespaids, ka viņa ego nu ir uzpūsts līdz imperatora līmenim. Tā, visticamāk, ir milzīga kompensācija par pagātnes pazemojumiem, lai pierādītu, ka nav vairs mazā nabadziņa, kam visi kādreiz darīja pāri. Gūto traumu dēļ cilvēkā vairs nav empātijas, viņš sūta savējos nāvē, ignorē arī to, ka tiek nogalināti un izvaroti gan sievietes, gan bērni. Darbības šķiet iracionālas, tām trūkst objektīvas loģikas – priecē iekarotā Ukrainas teritorija, bet Ķīnai tiek atdoti daudz lielāki zemesgabali, lai varētu sponsorēt karu. Ļoti sakāpināti tiek uztvertas sankcijas, tās nosaucot par ekonomisko karu, bet paša diriģēto brāļu tautas slepkavošanu – par speciālo operāciju. Šādā cilvēkā nav ielādēts tāds «fails» kā empātija, tajā vietā ir izdedzināts tukšums.»