Kalpot latviešu tautai un palīdzēt tai iesakņoties Dieva mīlestībā

Valles baznīcā – Georga Manceļa 430 gadu atceres diena

Georgs Mancelis kādreiz ir bijis Valles draudzes mācītājs, tāpēc šogad, godinot G. Manceļa 430. jubileju, 16. septembrī Lutera Akadēmija sadarbībā ar Valles draudzi rīkoja Manceļa svētku dienu Valles baznīcā.
Bija sarīkota konference, kas tika ļoti kupli apmeklēta, un tā bija brīnišķīga iespēja iepazīties ar G. Manceļa dzīvi, kalpošanu un daudzpusīgo darbību, kā arī iejusties 17. gadsimta baznīcas dzīvē. Šai dienā varēja ne tikai dzirdēt izglītojošas runas, bet arī iejusties tā laikmeta gaisotnē, uzklausot G. Manceļa svētrunu, dziedot tā laika dziesmas un pašiem lasot tā laika latviešu valodu.

No Manceļa sprediķa
Svētku diena iesākās ar aktiera Ulda Anžes lasītu G. Manceļa sprediķi: «Jā, sak’ dažs, nevaru visus vārdus paturēt, ko baznīckungs saka, neir man tāda galva. Klausi, mans draugs, vai vari tu, blēņas dzirdējis, paturēt? Dziesmu, vienreiz ganos jeb krogā dziedātu, ko tu vari paturēt, kāpēc tad nevari to krāšņu Dieva vārdu paturēt? Kā tas nākas? Klausais, es tev sacīšu! Tādēļ tas nākas, kad tu Dieva namā nāc, tad tev citur prāts nesās. Citam šurp turp acis skraida, skatīdamies uz otru, kas tam labi vai nelabi klājas. Cits, baznīcā nācis, paušas ar jauniem svārkiem, zābakiem, blāveriem, sakšām, un tā joprojām. Cik tad būs uz Dieva vārdu klausīties, tērzē ar otru no citām lietām. Cits, kaktā aptupies, snauž un guļ krākdams. Cits domā, cik viņš to dien grib apdzert, ka viņš, zirgu izmīdams, otru pievilt grib. Saki nu man tu, kā var Dieva vārdu paturēt?»

Tērbatas universitātes profesors un rektors
Konferences autors teoloģijas doktors Uģis Sildegs dalījās ar G. Manceļa dzīves gaitām un lielāko un nozīmīgāko devumu Latvijas labā. G. Mancelis ir dzimis 1593. gadā Mežmuižā/Augstkalnē (Dobeles pusē Zemgalē) mācītāja ģimenē. Georgs Mancelis jau agri ieauga vietējā valodā, kultūrā un mentalitātē. Izglītību guvis vispirms vecāku mājās, tad Jelgavas pilsētas skolā, tad Rīgas Doma skolā un visbeidzot studijās Vāczemē, Štetinē (Ščecina) un Rostokā. Ar laiku viņš kļuva par vienu no izglītotākajiem un talantīgākajiem savas paaudzes cilvēkiem, kas publicēja darbus latīņu, vācu un latviešu valodā. Mācītāja kalpošanu viņš sāka Vallē un Sēlpilī. Zviedru laikiem sākoties, aicināts uz Vidzemi, Tērbatu (Tartu), lai kalpotu par virsmācītāju, jaundibinātās universitātes profesoru un noslēgumā pat tās rektoru. Tomēr pēdējos 17 dzīves un darba gadus viņš, Kurzemes hercoga aicināts, pavadīja Jelgavā kā hercoga galma mācītājs.