Ko rakstīja brīvvalsts laika prese?

«Aizkulises» – vienīgais bezpartejiskais laikraksts (žurnāls) politikai, sportam un mākslai

Latvijas brīvvalsts laikā, no 1925. līdz 1934. gadam, iznāca izdevums «Aizkulises». Diemžēl informācija internetā ir ļoti skopa: «Vienīgais bezpartejiskais laikraksts (žurnāls) politikai, sportam un mākslai. Iznāca reizi nedēļā. 3000 –15 000 eks. Izdots un iespiests Rīgā. Redaktors G. Jātnieks u. c. Izdevējs R. Lukstiņš. Žurnāls ar iekšlietu ministra 1934. gada 16. maija lēmumu slēgts.»

Ieskatoties virsrakstos un rakstu saturā, tādas pašas aktualitātes kā mūsdienās. Arī pirms 100 gadiem teātri nonāk parādos komunālo maksājumu dēļ, dāmām patīk kungi ar greznām mašīnām, dažādas nebūšanas atklājas arī pēc Dziesmu svētkiem, skaistumkopšana aktuāla visos gadalaikos, Krievija kā meloja agrāk, tā turpina to darīt līdz šim…

Piedāvājam arī «Bauskas Dzīves» lasītājiem mazu ieskatu no laikraksta (žurnāla) satura (tā laika valodas stils nav mainīts).

Teātri tumsā
«Vai Nacionālā opera un Nacionālais teātris ir samaksājuši to naudu par ūdeni, gāzi un elektrību pilsētas valdei? Lasījām avīzēs pilsētas valdes ultimatumu. Mums, lasītājiem, bail iet uz teātriem. Kas tad būs, ja uzreiz apdzistu elektrība un gāze? Tumsā viegli cilvēkus aptīrīs visādi «karmanņiki, fortočņiki un šmonņiki». Mīļie direktori, kārtojiet ātrāki savus parādus! Iznāks liela šmuce…»
Vecs teatrālis (31.10.1925.)

Par mūsu dāmu greznām tualetēm
(Vēstule redakcijai)
««Aizkulises» beidzamā laikā pasniedz interesantus rakstus par dāmu greznām tualetēm rautos, ballēs, pat kāzās un citos izrīkojumos. Lai gan jūs esiet aizmirsuši pieminēt mūs, šuvējas, kas visu to greznumu radījām, sēdēdamas pie darba caurām naktīm, tomēr mums jāpateicas jums par skaistu reklāmu. Vienu tomēr gribētu aizrādīt, kas taisni derētu zināt «Aizkulišu» lasītājiem. Droši viens otrs būs jautājis, apbrīnodams apžilbinošās, vēl nekad neredzētās Latvijā tualetes, no kurienes dāmas ņem naudu priekš šīm tualetēm. Skaidrā naudā aizmaksā, pa lielākai daļai, taisni tās bagātākās Rīgas dāmas, bet viņas ir ļoti atturīgas, vienkāršas, pat vakara tualeti, kas maksā 12.000 – 15.000 rubļu, atrod par dārgu. Bet ir prāvs skaits labi pazīstamu dāmu, kuras pasūta netirgodamās vienu vakara kleitu par 50.000 rubļu, lai gan viņu līdzekļi to nemaz neatļauj. Kur tad viņas ņem naudu? Vai viņu vīri, bieži ierēdņi, lien parādos, paraksta vekseļus vai pat spekulē? Nē, nabaga vīri pat to nemaz nezin, cik dārgas ir viņu sievu kleitas. Viens otrs vīrietis, kad redz pērles savai sievai, domā, ka tās nemaz nav īstas, un patiesībā tās rotas ir ļoti dārgas, un tās kleitas maksā šausmīgu naudu.

Kas tad par tiem dārgumiem maksā? Vienai otrai varbūt viņu cienītāji, bet viena laba daļa dāmu šuvējām nemaz nemaksā, ņem tikai uz parāda vien… Šuvēja nekad neuzdrošinājās prasīt lepnai dāmai, vai viņai būs nauda kleitu samaksāt. Šuvējai jādod tas dārgākais zīds, izšuvumi, dekorējumi. Un beidzot, kad lepnā kleita ir gatava, tad pat lielākā daļa naudu tūlīt nesaņem, bet lepnā dāma bez gala vilcina savus maksājumus un ielien šausmīgos parādos, ko viņa nekad ar vīra algu nevar samaksāt. Ko nu lai dara? Un ko darīt pat bagātākai šuvējai, taisīt skandālu, iesūdzēt tiesā, caur to taču bojātos šuvējas labā slava. It īpaši beidzamā laikā šuvēju stāvoklis kļuvis kritisks. Muitā atrodas ļoti daudz zīda un cita materiāla, bet nav naudas, kamēr muita vēl nav pacelta šīs preces izpirkt. Mums viss jādod lepnām dāmām «uz kredītu», bet viņas pat nepūlas nokārtot kaut daļu no saviem parādiem. Ja jūs gribētu ieskatīties mūsu grāmatās, tad būtu pārsteigti no šausmīgiem parādiem, ko sataisījušas lepnās, skaistās dāmas. Tur jūs varētu smelt materiālus visasprātīgākajiem feļetoniem.
Ar dziļu cienību N. A.» (25.12.1925.)