L. Burmistrova: «Sirreāla izjūta. Viss, ko nupat lasīju vēstures grāmatās, nozib manā acu priekšā»

Baušķeniece Moldovā un Ukrainā piedalās bērnu nometņu organizēšanā

Bauskas Valsts ģimnāzijas šī gada absolvente Luīze Burmistrova daļu sava vasaras brīvlaika nolēma pavadīt citādāk nekā līdzaudži. Deviņpadsmit gadus vecā jauniete, iesaistoties bezpeļņas kristīgās organizācijas «Hope International Ministries» rīkotā projektā, devās uz Moldovu, kā arī uz Ukrainas aktīvās karadarbības zonu, lai ienestu prieku vietējo bērnu ikdienā.

Sagatavojusies grūtībām
Aicinājums piedalīties projektā un būt daļai no komandas Luīzei nāca no organizācijas «Hope International Ministries», un saņemtajam piedāvājumam jauniete nedomājot piekrita. Organizācija dibināta Amerikas Savienotajās Valstīs, tajā darbojas arī vairāki pārstāvji no Latvijas. Kad organizācijai bija devusi solījumu, jauniete sperto soli pārrunāja ar mammu, viņa sākotnēji nebija īpaši priecīga par meitas vēlmi iesaistīties projektā.

«Es pilnībā saprotu mammu, bet tajā pašā laikā apzinājos arī to, ka man uz šīm valstīm ir jādodas. No šī brauciena esmu saņēmusi ļoti daudz ko arī sev, sākumā man šķita, ka šī pieredze būs citādāka – mentāli biju sagatavojusies, ka būs daudz grūtāk,» atzīst L. Burmistrova.
Ceļā uz Moldovu Luīze posās uzreiz pēc centralizēto eksāmenu nokārtošanas – 13. jūnijā. Lai nokļūtu galamērķī, viņai nācās paviesoties arī Rumānijā, kur Luīze uzreiz pamanīja krasās kultūras atšķirības starp sevi un vietējiem iedzīvotājiem. Lidostā pie izejas, kur tiek sagaidīti atbraucēji, vietējie rumāņi klaigāja un uzbāzīgi piedāvāja tūristiem taksometra pakalpojumus.

«Sākumā es nesapratu, ko viņi dara, jo izskatījās, ka viņi vienkārši pavēl kāpt taksometrā. Jau pirmais priekšstats par kultūru bija – vai, mēs esam klāt!» piedzīvotajā dalās L. Burmistrova.
Naktī viņa šķērsoja Rumānijas un Moldovas robežu, lai tālāk dotos uz nometņu organizēšanas vietu.

Sarīko dažādas aktivitātes
«Nometnēs biju daļa no komandas, kura dziedāja ar bērniem, spēlēja klavieres un mācīja to arī dalībniekiem. Komunicējām ar šiem bērniem, uzklausījām un vienkārši bijām kopā ar viņiem. Sarīkojām arī dažādas aktivitātes, piemēram, stafetes un rotaļas,» stāsta Luīze, «tās bija bērnu un pusaudžu nometnes, kuru mērķis bija iepriecināt viņus, jo Moldovā joprojām turpinās pandēmijas laiks, savukārt Ukrainā – karš, tāpēc īsti nekas nenotiek. Ukrainā krietnu laiku viņi pavada pagrabā. Arī daļa nometņu tika rīkotas pagraba telpās.»

Moldovas bērnu un jauniešu nometnēs Luīze pavadīja nedaudz vairāk kā nedēļu, un jauniete satiktos bērnus raksturo kā ļoti laimīgus par visu, ko viņiem sniedz. Viņasprāt, bērni Latvijā ne vienmēr tik ļoti novērtē kaut mazumiņu, ko tiem piedāvā, jo ir pieraduši pie dažādām aktivitātēm, pasākumiem, turpretī bērni Ukrainā un Moldovā bijuši pateicīgi un priecīgi pat par mazāko rotaļlietu vai kopā pavadīto laiku ar organizācijas dalībniekiem. «Cik maz vajag viņu līk-smei, tas tiešām ir atšķirīgāk nekā pie mums!» teic Luīze.