Labākais dzīves cēliens

Astrīda Straumane Bauskā rīt atzīmē 70 gadu jubileju

Teju visa līdzšinējā dzīve jubilārei saistīta ar Bausku, bet agrās bērnības gadi aizritējuši Baldonē.

Kāds bija bērnības laiks Baldonē?
– To joprojām redzu kā pasakainu vietu ar dabas klātesamību, ar zaļajām vārnām un lēkājošām vāverītēm; tur priežu mežs ienāca pilsētā. Toreiz Baldone bija rajona centrs, tur darbojās populāra kūrorta sanatorija – ļoti skaista vieta.
Vecāki strādāja rajona Sakaru mezglā, un mums bija īpašas priekšrocības – mājās bija telefons. Tēvs bija mednieks, un mēs ar māsu Skaidrīti viņu gaidījām vakarā atgriežamies, lai varētu mieloties ar «lapsas» maizītēm – sviestmaizēm, kas palikušas ne-apēstas mednieku pusdienās. Mamma pati šuva un adīja, mūs skaisti sapucēja. Mājās turēja trušus, vistas un arī kazu.

Mūs ar māsu visvairāk audzināja vecmāmiņa Marija, esmu viņai ļoti pateicīga. Vecmāmiņa mūs bieži vadāja pa mežu. Viņa noskaitīja «čūsku vārdus», lai mūs pasargātu mežā no sastapšanās ar odzēm.

Kas atveda uz Bausku?
– Kad mācījos pirmajā klasē, mēs ar mammu un vecmāmiņu pārcēlāmies uz Bausku, jo vecāku dzīves šķīrās. Bet ar tēvu saikne nepārtrūka ne tad, ne arī vēlāk, kad viņam bija cita ģimene. Mēs ar māsu ieguvām pusmāsu Elitu. Mamma arī Bauskā strādāja Sakaru mezglā par telefonisti.

Šeit nekas vairs nebija kā agrāk, ļoti mainījās apkārtne un mana dzīve. Te nebija vairs priežu meža gaisa, te – melnie krauķi un «nežēlīgie» biešu lauki vasarās. Lai varētu iztikt, vajadzēja piepelnīties, ravējot un novācot bietes apkārtnes kolhozu laukos; labi maksāja. Sākumā mamma bija mūsu «priekšstrādniece», kas gāja pa priekšu ar kapli, un mēs ar māsu – biešu retinātājas aiz viņas. Rudeņos bietes vajadzēja novākt, kas arī bija roku darbs. Tāds toreiz bija dzīvesveids.

Kā aizritēja skolas laiks?
– Mana pirmā skola bija Bauskas astoņgadīgā skola. Tolaik jau ne, bet tagad ļoti augstu novērtēju vecā kaluma skolotājus. Viņi iemācīja mācīties, ielika drošus pamatus, kas vēlāk palīdzēja arī vidusskolā. Man padevās visi priekšmeti, izņemot krievu valodu. Skolotāji bija stingri un prasīgi, neļāva slinkot.

Ļoti daudz lasīju grāmatas, kopš astoņu gadu vecuma sāku apmeklēt bibliotēku, un divpadsmit gadu vecumā biju jau izlasījusi visus V. Lāča kopoto rakstu sējumus. Patika rakstīt sacerējumus. Abas ar māsu aizrāvāmies ar šahu. Reizēm spēlējām līdz vēlai naktij un cēlāmies agri no rīta, lai pabeigtu partiju. Ziemā slēpojām, slidojām – toreiz bija kārtīgas ziemas ar sniegu.

Pēc pamatskolas beigšanas mācījos Bauskas 1. vidusskolā. Sešpadsmit gadu vecumā paralēli mācībām sāku strādāt Sakaru mezglā par telegrammu piegādātāju. No trijiem pēcpusdienā līdz desmitiem vakarā iznēsāju telegrammas adresātiem. Mācībām laika atlika maz, bet sekmes bija labas. Vidusskolas laiks aizskrēja ātri.