Labus kaimiņus vajag arī dārzā

Kartupeļi un cūku pupas, kāposti un samtenes – tie ir jau zināmie kaimiņi, kurus mēdzam stādīt vienā vagā. Kaut dažkārt īsta pamatojuma šādai dažādu kultūru kopāstādīšanai nav, dārzkopjiem ir pārliecība, ka tas ļauj augiem citam no cita gūt noteiktu labumu un, protams, ekonomē dārza platību.

Kompanjonaugi var būt noderīgi dažādos veidos. Viens no tiem ir kaitēkļu atbiedēšana un derīgo kukaiņu piesaistīšana. Te labākām savienībām vairāk jālūkojas uz dārzeņu sadraudzēšanu ar dažādiem ziedošiem augiem. Varbūt kaimiņbūšana nepalīdzēs pavisam tikt vaļā no postītājiem, tomēr, veidojot dažādu augu sajaukumu, noteikti pabojās tās «dzīres», kas iespējamas vienlaidu dobēs.

Labie dārza kaimiņi var «paslēpt» kultūraugu no kaitēkļiem. Dažādu aromātisko augu izdalītās smaržas kaitēkļiem «sajauc galvu». Ja sliktais kukainis kāpostu vietā jutīs tikai samteņu spēcīgo aromu, tas, ļoti iespējams, aizlidos garām. Līdzās samtenēm (svarīgi izvēlēties smaržīgākās, piemēram, franču samtenes) var minēt arī dažādas mētras, taču tās jāstāda gar dārzeņu dobēm, jo mēdz izplesties un pārņemt teritoriju. Ap dobēm var stādīt arī rūtu – tik atceramies, ka saulainā laikā tā var apdedzināt ādu gluži kā latvānis. Noderīgs būtu arī baziliks, taču to grūti izaudzēt ārpus siltumnīcas. Tāpat var mulčēt dārzeņus, izņemot kāpostveidīgos, ar parasto biškrēsliņu. Vēl pie smaržīgajiem pieder arī rozmarīns, salvija.

Labos kaimiņus var izmantot arī kā upuraugus, piemēram, lai pasargātu kāpostveidīgos, var netālu no to vagām izveidot krešu dobi. Tās ir maigākas un garšo tiem pašiem kaitēkļiem, tāpēc varbūt paglābs kādu kāpostgalvu no caurumiem.

Tāpat nenovērtējams labo kaimiņu devums būs vērtīgo kukaiņu piesaistīšana. Te jāmin savvaļas apputeksnētāji (jā, «mājlopiņi» bites nepavisam nav vienīgās, kas veic šo cēlo darbu), pa vidu dārzeņiem stādot tiem tīkamus ziedošus (īpaši sīkziedu) augus. Arī tādiem izciliem dārza palīgiem kā zeltactiņas, ziedmušas, mārītes, parazītiskās lapsenes vajag labos kaimiņaugus, kas viņiem nodrošinās nektāru kā alternatīvu iztikas avotu un patvērumu.

Pērn, ierīkojot augu ziņā mazvērtīgā pļavā dārzeņu dobi, es neparūpējos par ziedošiem kaimiņiem. Līdz ar to visi lidojošie-dūcošie dārzam svarīgā brīdī bija prom vienīgajā ziedošajā salā – liepā, bet mana dobe ar dažiem neciliem ziediņiem palika tukša un vientuļa. Nācās pašai piestrādāt par apputeksnētāju – kaut arī sekmes bija, tomēr – ne teicamas.