Lai palīdzība nepārvērstos postā

Tuvojas vasara, kad putniem šķiļas mazuļi. Daļa no tiem ligzdas pamet uzreiz, daļa – pēc kāda laika. Gan redakcijā, gan sociālajos tīklos šajā laikā bieži vēršas cilvēki un teic, ka izglāba putna mazuli, kas bija izkritis no ligzdas. Līdzīgi ir ar apdzīvotās teritorijās atrastiem savvaļas dzīvniekiem vai to mazuļiem.

Kā rīkoties, sastopot savvaļas dzīvnieku mazuļus? Kā saprast, vai nepieciešama palīdzība un kad glābšana drīzāk būtu pāri darīšana? Kāds ir rīcības plāns, ja savvaļas dzīvnieka mazulis nonācis nelaimē? Par to dzīvnieku aizsardzības un dzīvnieku aizstāvības projekta «Zootēka» pārstāvji organizēja tiešsaistes sarunu ar zooloģi, Dabas aizsardzības pārvaldes Līgatnes dabas taku vadītāju Intu Langi. Speciāliste ar savvaļas dzīvniekiem strādā jau vairāk nekā 20 gadus – gan Rīgas Zooloģiskajā dārzā, gan pašlaik Līgatnē.

Putnēni nav bezpalīdzīgi
I. Lange uzsver – dzīvnieku mazuļu tēma katru gadu dzīvnieku mazuļu dzimšanas un augšanas laikā ir aktuāla un atgādināma. «Cilvēkiem arvien vairāk patīk doties dabā, kur viņi satiek, atrod dzīvnieku mazuļus, zvana uz Dabas aizsardzības pārvaldes organizācijām. Priecājos, ka cilvēki to dara, pirms kaut ko sāk, proti, vispirms aprunājas un tad tikai dara vai attiecīgi nedara. Esmu redzējusi ļoti daudzus bēdīgus gadījumus, kuru varēja arī nebūt, ja cilvēks iejauktos tikai tādos gadījumos un tik daudz, cik ir nepieciešams to darīt,» stāsta I. Lange.

Skaidrojot viņa salīdzina cilvēka un dzīvnieka vai putna uztveri. «Cilvēks ir pieradis, ka viņa mazuļi ir ilgi auklējami, kopjami, līdz gada vecumam bērns ir zīdainis, un bez pieskatīšanas tos var atstāt labi ja tuvu skolas vecumam. Aizejot mežā un ieraugot dabā bezpalīdzīgu putna mazuli, kurš lāgā nekustas un kuram blakus nav vecāku, cilvēks domā – kaut kas nav kārtībā un kaut kas taču jādara lietas labā. Taču ir jāatceras – viss, ko dzīvnieki dara, ir vērsts uz to, lai suga izdzīvotu un izdzīvotu arī katrs konkrētais īpatnis un indivīds. Piemēram, ūpjiem un arī citiem putniem dabā ir iekārtots tā, ka mazuļi ir ļoti aktīvi, pirms viņiem vēl nav izaugušas lidspalvas. Lidot viņi nevar, bet tanī pašā laikā ir gana veikli. Vecāki viņus pieskata un sargā, taču nedzīvo blakus 24 stundas diennaktī, un pa šo laiku mazulis var doties izpētīt apkārtni. Cilvēks viņu atrod un grasās palīdzēt. Taču tas, ka mazuļi ir nekustīgi un varbūt tikai acis bola, nenozīmē, ka viņiem ir slikti. Daudzu putnu mazuļi pat ir tik veikli un spēcīgi, ka viņi paši spēj uzkāpt atpakaļ kokā. Jūs ieraugot, putnēni vienkārši slēpjas, cenšas nekustēties cerībā, ka viņus nepamanīs. Plēsīgie zvēri arī paiet garām, jo parasti reaģē uz kustību, bet ne cilvēks – viņš iesaistās,» skaidro zooloģe.

Ko cilvēks var darīt?
«Putnēnu var uzmanīgi pacelt augstāk kokā, bet nevajadzētu meklēt ligzdu. Nevajadzētu doties mežā ar brīvi palaistu suni. Piemēram, mazie alnēni jau divu nedēļu vecumā sāk doties mātei līdzi, un, ja mežā tos sāk trenkt suns, aļņu māte glābsies pati, bet alnēnu pametīs. Lai cik tas nežēlīgi izklausītos, dabā tā notiek – ar mērķi, ka izglābsies vismaz viens un turpinās sugu,» skaidro I. Lange.

Tāpat arī lapsēni jau pusotra mēneša vecumā sāk staigāt prom no alas un izpētīt pasauli, un mums ir jāļauj viņiem to netraucēti darīt.

Visbiežāk cilvēki sastop stirnu mazuļus. «Stirnēni, smuki saritinājušies, guļ un nebēg projām, kad cilvēks pienāk, bet cer, ka viņš dosies tālāk. Nevajag atrasto stirnēnu nest mājās, viņam viss ir labi!» uzsver zooloģe.