«Lai vairojas labāk prieks!»

Inese Paviļone Brunavas pagastā atzīmējusi 55. dzimšanas dienu

Jubilārei Brunavas pagasts ir dzimtā vieta; dzimusi un uzaugusi Budbergā, bet lielākā dzīves daļa aizritējusi Ērgļu ciema centrā. Rit otrais gads, kopš Inese strādā par Vecsaules pagasta Jaunsaules bibliotēkas vadītāju un tagad par savu vietu sauc arī Jaunsaules ciemu.

Kādas bija Budbergas meitenes bērnu dienas un skolas laiks?
– Man bija laimīga un bezrūpīga bērnība vecāku paspārnē, uzaugu kopā ar sešus gadus jaunāko māsu Ilzi un nereti biju mazajai par aukli. Kad paaugās, māsa nebija tā paklausīgākā, un man ar viņu negāja viegli (smaida). Taču tagad māsai esmu ļoti pateicīga par to, ka ikdienā rūpējas par mūsu mammu.

Bērnībā bija jāpalīdz arī lauku darbos – jāravē, jāslauc govis un jāvāc siens. Kā vissmagāko darbu atceros maizes mīcīšanu. Mājās bija maizes krāsns, un to cepa regulāri, tētis nemaz citu maizi neēda. Iepriekšējā dienā applaucētos miltus vajadzēja rūpīgi izmīcīt. Tā abra bija tik liela! Mīcīšana bija smaga, beigās rokas no mīklas izvilkt nevarēja. Katrā reizē cepa astoņus kukuļus, bet mums ar māsu gardums un pārsteigums bija mammas īpašais abrkasis. Viņa no pēdējām mīklas paliekām izveidoja mazu maizīti pīlītes formā, un, mums nemanot, tās vidū ielika vārītu olu. Mēs vienmēr gaidījām, kad izņems no krāsns «pīlīti», un allaž brīnījāmies, kā tai vēderā ola gadījusies.

Mežgaļu skola bija mana pirmā skola, un ar to saistās daudz mīļu atmiņu. Žēl, ka skolas vairs nav. Man bija ļoti jauki klasesbiedri, joprojām regulāri tiekamies klases salidojumos. Tā kā daudzi dzīvo mūsu novadā, satikšanās reizēs kopā sanākam vairāk par pusi no klases. Mums bija burvīga klases audzinātāja Katrīna Malanka, viņu vienmēr aicinām uz klases salidojumiem. Bet mana pirmā skolotāja Melānija Piebalga bija ļoti spēcīga personība, prata mūs tā iedvesmot, ka vairums klases meiteņu gribēja kļūt par skolotājām.