Laiks stādīt ābeles un bumbieres!

Dārzkopības institūta pētnieku padomi augļu koku dēstīšanai

Tradicionāli tieši oktobrī kokaudzētavas sāk piedāvāt ābeļu un arī bumbieru kailsakņu stādus, tātad nedaudz lētāk var papildināt vai no jauna sākt veidot ģimenes augļu dārzu. Par to, kā izvēlēties kociņiem labāko vietu un novērtēt, vai stāds ir gana labs, stāsta Dārzkopības institūta vadošais pētnieks Edgars Rubauskis un pētniece Inese Drudze.
Rudens īpaši piemērots ābeļu stādīšanai, taču arī bumbieru stādījumus var papildināt, ja vien neizvēlēsities kādu izteikti cimperlīgu šķirni. Šī gadalaika bonuss: daudzu šķirņu garšas nianses joprojām izbaudāmas vai, tā teikt, vēl ir uz mēles gala, tāpēc vismaz šajā kritērijā skaidrību iegūt būs vieglāk.

Kāds ir labs stāds?
Atšķirībā no konteinerstādiem, kailsakņiem ļoti labi var novērtēt sakni. Jārauga, lai tā ir labi attīstīta, skaista, kupla ar daudzām mazām saknītēm. Saknes nedrīkst būt iekaltētas, sažuvušas. Arī stādu placī tām jābūt iesaiņotām vismaz plēvē, ideālā variantā papildus apbērtām ar mitrām skaidām, nevis jākaltējas vējā un saulē.
Normālam ābeles stādam jābūt garākam par metru virs potējuma vietas. Ja tam ir sānzari, tad vēlams, lai tie būtu vismaz 80 cm virs potējuma katrs uz savu pusi ar platiem atzarošanās leņķiem. Tādi, kas šaurā leņķī uz augšu, nekur neder, jo veidos konkurenci galotnei un tāpat būs jāgriež. Bet var pirkt arī vēl nesazarojušu stādu, kas atgādina vicu. Izvēloties ābeles, mazdārziņiem parasti iesaka ņemt stādus uz vidēja auguma potcelma.
Savukārt bumbierēm zaru skaits un stāda garums nav tik būtisks. Inese Drudze teic, ka tie stādi, kas garāki par cilvēka augumu un ar daudziem zariem, nemaz nav tie labākie. Pilnīgi pietiekot ar diviem, četriem zariem, jo svarīgākais ir sakne.
Kā bumbierēm, tā ābelēm jāpārliecinās, ka stumbrs ir bez plaisām vai iegrimušiem pleķīšiem, miza ir gluda, skaista un vesela. Kailsakņiem jābūt bez lapām. Kokaudzētavas parasti tos savlaicīgi atlapo, bet, ja tas nav izdarīts, stāds var ātri izžūt.
I. Drudze rosina uzmanīties no bumbieru stādiem, kas auguma ierobežošanai pavairoti uz parastās cidonijas jeb aivas potcelma saknēm. Latvijas kokaudzētavās šāda prakse nav izplatīta, jo vairums mūsu šķirņu nav ar cidoniju saderīgas – paaugs piecus gadus un tad potējuma vietā atlūzīs. Ja tomēr šādus stādus jums kāds piedāvā, visticamāk, tie atceļojuši no Polijas, bet tur ļoti izplatīta postošā bakteriālā iedega.

Kādu vietu izvēlēties?
Ābeles ir pieticīgākas, bumbierēm gan iesaka atvēlēt siltāku un labāku vietiņu, kas pasargāta no vējiem, jo to ziemcietība tomēr ir trauslāka. Ja vien platība ļauj, augļu dārzam jāizvēlas augstāka vieta. Tai gan aukstais gaiss ātrāk paskries garām, gan ūdenim būs, kur notecēt, jo nevienam kokam nepatīk «slapjas kājas». Tāpat jālūko, lai kociņus pārlieku nenoēno apkārtesošie lielie koki. Ja augļu dārzu veidosit ļoti saulainā vietā, jāuzmana, lai koki pārāk ātri neatmostas un lai saule neveido mizas apdegumus un plaisājumus. Savukārt, ja dārzs nogāzē, tad visnepateicīgākā būs ziemeļu, ziemeļrietumu puse. Piemērotākā ir dienvidaustrumu nogāze.
Lai saprastu, cik augļkociņu dārzā varat atļauties, jārēķinās, ka vienai ābelei būs nepieciešami vidēji 15 – 20 m² (pieci metri starp rindām, trīs – starp ābelēm), bet bumbierēm vajadzēs vairāk – vismaz piecus metrus starp kokiem. Izņēmums ir pundurauguma bumbieru šķirne ‘Pepi’, kurai pietiks arī ar pāris metriem.
Ja zemes ir maz, pētnieki iesaka veidot ģimenes koku, proti, vienas izturīgas šķirnes koka vainaga skeletzaros uzpotē citas vēlamās šķirnes. Piemēram, jau pieminētā ‘Pepi’ ir ļoti piemērota šāda koka veidošanai. Laba saderība ar daudzām citām šķirnēm ir arī vēlajai ziemas bumbierei ‘Belorusskaja pozdņaja’. Potēšana jāveic pavasarī, taču šoruden var iestādīt izturīgo šķirni, lai jau pēc pāris gadiem sāktu potēšanu.