Latvijas elektroniskās mūzikas tīrradnis – Arvīds Saulītis

Pirmo albumu ietekmējusi Bauskas vide; ne tā «fasādes Bauska», bet tieši tās necilās vietas

Sarunā ar laikrakstu «Bauskas Dzīve» mūziķis Arvīds Saulītis stāsta par sev simpātiskiem komponistiem, atminas tuvas vietas dzimtajā pilsētā, atklāj, kādēļ viņš pašlaik neuzstājas «dzīvajos» priekšnesumos, un ieskicē līdz šim izdotos ierakstus.

Tu esi minējis, ka reiz, izdzirdot igauņu komponista Arvo Pērta 1977. gada muzikālo kompozīciju «Tabula Rasa», tā pilnīgi izmainīja tavu radošo dzīvi. Kāpēc un kas tieši ar tevi tobrīd notika?
– Te prasās nedaudz konteksta. Man tobrīd bija 23 gadi. Esmu nācis no nemuzikālas ģimenes, neesmu apguvis mūzikas teorijas pamatus, un klasiskās mūzikas mūsu ģimenes ikdienā vispār nebija, bērnībā tā šķita snobiska un garlaicīga padarīšana. Taču, kad izdzirdēju Arvo Pērta skaņdarbus, tas atvēra vēl nedzirdētu pasauli, sapratu, ka man jāmaina savi uzskati un no jauna jāiepazīstas ar klasisko mūziku. Pēc tam tas mani aizveda pie ASV minimālistiem Deivida Langa («Bang on a Can»), Stīva Reiha, Filipa Glāsa, kurus esmu izklausījies nepaguris krustu šķērsu. Bet no Arvo Pērta man prātā palicis kādā intervijā viņa teiktais: «Man kā komponistam jāmīl katra nots.» Vienkārša, bet efektīva recepte.

No pašmāju komponistiem tev tuva ir Pētera Vaska daiļrade. Ar ko, tavuprāt, viņa mūzika ir tik unikāla, ka to zina un mīl visā plašajā pasaulē?
– Ar Vaska darbiem es turpināju iepazīt klasiskās mūzikas pasauli un tolaik, sev par lielu pārsteigumu, atskārtu, ka viņa vārds ir plaši pazīstams visā pasaulē. Vēl pavisam nesen negaidīti atklāju, ka manis iecienīts audiouzņēmums «Orchestral Tools» ir izveidojis digitālo instrumentu «Peteris Vasks Strings», kas veltīts tieši Pētera Vaska skanējumam. No Vaska daiļrades es visvairāk izbaudu tieši kamermūzikas darbus, jo tie mani kā klausītāju uzrunā vistiešāk.

Tu esi stāvējis pie Latvijas Radio 6 jeb «NABA» ilggadējā raidījuma «Dabsolis» pirmsākumiem. Pastāsti, lūdzu, kā radās ideja par tā izveidošanu!
– Tas notika laikā, kad aktīvi nodarbojos ar elektroniskās mūzikas pasākumu rīkošanu Rīgā, tāpēc loģisks šķita nākamais solis par radioraidījuma izveidi. To sākām 2006. gadā ar Elīnu Mucenieci, un pēc tam komandai pievienojās arī Jānis Kravals. Radio «NABA» bija vienīgā radiostacija, kas ļāva vadīt raidījumu jomas neprofesionāļiem, tāpēc liels paldies jāsaka Madaram Štramdierim par iespēju un Mārtiņam Bergmanim par palīdzību pirmo soļu speršanā.

Kurus no Latvijas elektroniskās mūzikas skatuves pārstāvjiem tu vēlētos īpaši izcelt un kāpēc?
– Pēdējos gados neesmu daudz sekojis līdzi pašmāju elektroniskajai mūzikai, iespējams, daudz esmu palaidis garām. Prātā uzreiz nāk «SKD», kas rada visai skarbu tehno, tāpat ar interesi vienmēr paskatos, ko Kodeks jaunu paveicis. Vēl komponiste Linda Leimane dara interesantas lietas, apvienojot akadēmisko mūziku ar elektroniskiem papildinājumiem. Citādi gan no pašmāju mūziķiem vairāk izvēlos neelektronisku mūziku. Pēdējā laika vairāk klausītais ieraksts man ir Keitijas Bārbales «Akmens dievs», bet vēl arī «Bērnības milicija», «Nielslens Lielsliens», «JUUK», patīk studijas «Gateris» koncertieraksti ar dažādām grupām. Ar sajūsmu sociālajos medijos vēroju jauno panku grupu «renesansi» Latvijas pagrīdes mūzikā.

Ar vismaz vienu no taviem iedvesmotājiem, proti, austrāliešu/islandiešu komponistu Benu Frostu, tev pat ir sanācis dalīt vienu skatuvi. Pastāsti, lūdzu, ko un cik daudz tev šī pieredze nozīmēja!
– Bens Frosts ir viens no maniem ilggadējiem favorītiem mūzikā, ar kāru ausi klausos viņa darbus jau kopš viņa pirmajiem albumiem. Ar šo mākslinieku mums sanācis vairākkārt dalīt skatuvi dažādos Eiropas festivālos, taču Ventspils koncerts bija sevišķi jauks, turklāt tas bija mans pirmais «Jūras vārtu» apmeklējums. Par to liela pateicība Mikam Magonem.

Pirms pārejam pie tevis paša radītās mūzikas, ir vēl viens kolektīvs, kas tev nozīmē ļoti daudz, proti, kanādiešu postroka pārstāvji «A Silver Mt. Zion». Ar ko īpaši, tavuprāt, ir viņi?
– Viņu pirmais albums (ar neganti garu nosaukumu «He Has Left Us Alone But Shafts Of Light Sometimes Grace The Corner Of Our Rooms») joprojām ir viens no smeldzīgākajiem ierakstiem, kādu esmu dzirdējis. Man viņi ir īpaši ar to, ka spēj radīt neatkārtojamas skaņu ainavas, kuras ir šķietami trok-šņainas, netīras, taču vienlaikus emocionāli piesātinātas. Viņi paši apgalvo, ka spēlē pankroku, bet es tam piekristu tikai daļēji.