Lauzt stereotipus par lauku cilvēkiem; Alma Bērziņa intervijā atklāj: “Šūpulī ielikts, ka varu risināt lielas un grūtas lietas”

Alma Bērziņa intervijā atklāj: «Šūpulī ielikts, ka varu risināt lielas un grūtas lietas»

Jūlijs, kad tapa šīs sezonas raidījums «Īstās latvju saimnieces», vecsaulietei Almai Bērziņai bija liels pārbaudījums noturībai. Kooperatīvās sabiedrības «Latvijas liellops» valdes priekšsēdētāja ne tikai piedalījās saspringtajā filmēšanā, bet vienlaikus arī pārņēma jauniegādāto uzņēmumu «Piebalgas kūpinātava». Alma priecājas, ka vasaras skrējienu ir izturējusi un ka raidījums savedis kopā tik enerģētiski saderīgus cilvēkus.

Vārda raksturojumā minēts, ka Almas ir mērķtiecīgas, nopietnas, patstāvīgas un drosmīgas. Noskatoties «Īstās latvju saimnieces, šķiet, ka šis vārds jums ir ļoti atbilstošs?
– Izklausās, ka vecāki ir trāpījuši ar vārda izvēli. Kad mamma mani gaidīja, viņa lasīja «Emīla nedarbus», kur Emīla mammas vārds ir Alma. Arī mana vecvecvecmāmiņa bija Alma. Mana māsa ir Līna, kas arī ir «Emīla nedarbos». Jocīgi, ka brālis gan nav Emīls. Pati arī nezinu daudz Almu; vai nu tās ir jau kundzītes gados vai pavisam mazas meitenītes. Kad liellopu nozarē sāku strādāt ar šveiciešiem, izrādījās, ka Austrijā un Šveicē Alma ir populārs govju vārds. Redz, kā tas viss ir saslēdzies, ka es arī tur iederos. (Smejas.)

Vai noskatījāties arī raidījumu televīzijā?
– Principā visas daļas noskatījos internetā. Mums ir saimnieču grupas čatiņš un, kad meitenes noskatījās kārtējo sēriju, parasti sūtīja pateicības vārdus vai atsauksmes, tādējādi, ja arī darbos biju piemirsusi skatīties, ziņas atgādināja, ka jānoskatās. Vienu no sērijām, neatceros gan kuru, sāku skatīties, bet man bija grūti. Paralēli filmēšanai tobrīd jau notika arī darba lietas. Ieraudzīju sevi un atcerējos, cik tā diena bija smaga, jo fonā bija darba sarežģījumi. Bija jāsaņemas, bet patiesībā gribējās sēdēt stūrī un domāt, kā lietas risināt. Sapratu, ka man sit atpakaļ nepatīkamo pašsajūtu, tāpēc to sēriju nenoskatījos. Bija interesanti pavērot, kā producenti tās kopā pavadītās garās dienas salikuši 40 minūšu raidījumos. Varu tikai uzslavēt viņu veikumu. Patika, ka raidījumos tika uzturēta tāda pozitīva, atbalstoša atmosfēra. Nesen visas saimnieces satikāmies pirtī un spriedām, ka varbūt pat ja bija kāds negatīvs komentārs, piemēram, ne visas meitenes gribēja braukt ar kvadriciklu, raidījumā to neparādīja.

Jums patika, kādu stāstu par jums bija radījuši raidījuma veidotāji?
– Viena mana laba draudzene teica, ka tā jau bija tikai daļa no manis. Darba vides daļa, bet vēl jau man ir daudz kas cits. Daudzi zina mani arī kā jauku un sirsnīgu cilvēku, ko raidījumā nevarēja īsti just. Saņemot vēstules pēc raidījuma, daži skatītāji pauda, ka viņiem no manis pietrūcis sievišķības, rūpju. Taču tā daļa, kas ir Alma-darītāja, manuprāt, bija labi atspoguļota. Filmēšanas laikā visas šķautnes tāpat izpaust nevar. Tobrīd man ļoti aktuāls bija jaunā uzņēmuma «Piebalgas kūpinātava» iegādes process, tāpēc es arī rādīju to daļu no sevis. Es pēc raidījuma tā veidotājiem pateicos, jo filmēšanas procesā jau bija viss kaut kas, piemēram, bērni sāka cīnīties par olām, raudāja un bija tracis, bet viņi salika kopā pozitīvos momentus.

Atceraties, kā jūs uzaicināja piedalīties šovā?
– Raidījuma veidotāji mani divas reizes aicināja piedalīties. Pirmajā reizē es atteicos. Kaut kas mani bija ieteicis, taču es atbildēju, ka šis galīgi nav īstais brīdis, ar tā brīža skrējienu kas nu es par saimnieci, turklāt vēl īstu?! Taču viņi zvanīja vēlreiz un teica, ka šogad vēlas lauzt stereotipu par to, ka saimnieces ir tikai suitu sievas ar lakatiem. Tas, manuprāt, viņiem arī sanāca, jo visas saimnieces bija mazliet ar moderno piesitienu. Tādā ziņā man patīk lauzt stereotipus par to, kādi ir lauku cilvēki. Pie reizes bija arī iespēja pastāstīt par manu jauno uzņēmumu. Taču piedalījos, skaidri zinot, ka esmu tur, lai, tā teikt, atjauktu asinis, ienestu jaunā cilvēka vēsmu visā tajā procesā. Nolēmu pasniegt sevi caur tā brīža skrējiena prizmu, neaizmirstot arī lauku sētu, par kuru turu rūpi. Man ir uzņēmējdarbības domāšana, un tad tās lietas grozās citādāk nekā pieņemts, kā lauku sētā sievietei būtu jādarbojas. Ir 21. gadsimts, un tā realitāte ir skrienošāka un citādāka.

Parādoties raidījumā, jārēķinās, ka būs daudz kritiķu. Vai tas neapturēja?
– Man rūp to cilvēku viedoklis, kurus uzskatu par lielākiem un labākiem nekā es. Es klausos cilvēkos, kuri dara labāk nekā es, jo es gribu mācīties un tiekties uz viņu līmeni. Tie visi, kurus es neuzskatu par piemēriem, viņi, protams, var paust viedokli, taču es to nelaižu «zem ādas». Tāpēc tas noteikti nebija arguments, kāpēc nepiedalīties. Arī, strādājot gaļas biznesā, regulāri nāk vēstules ar visādiem ļauna vēlējumiem. Bija posms, kad tas bija pirmo reizi, un tad, protams, bija smagie periodi, kamēr «āda sabiezē».