Dzīvnieku daktere Līga Truntika: «Lepni nesu savu vārdu»

Dzīvnieku daktere Līga Truntika intervijā: «Vetārsta tāpat kā jebkura ārsta sūtība ir darīt labu»

Vetārste Līga – tieši tā viņu pazīst daudzi jo daudzi baušķenieki. Līga Truntika jau 17 gadus rūpējas par mūsu dzīvnieku veselību, un viņa pārliecināti atzīst – ja būtu vēlreiz jāizvēlas profesija, noteikti atkal kļūtu par veterinārārsti. Nelielā starplaikā starp vizītēm sarunājamies par vārdu, svētkiem un, protams, mūsu četrkājainajiem ģimenes locekļiem.

Vai ir sanācis Līgosvētkus pavadīt, ārstējot pacientus?
– Jā, ir bijuši svētki, kad saplānots kaut kur aizbraukt, bet to nevar izdarīt. Piemēram, ir Jāņu bērni – aizpagājušajā gadā tieši svētkos ar ķeizargrieziena palīdzību franču buldodziņam piedzima kādi septiņi astoņi kucēni. Bijis arī, kad Vecgada vakarā bija jāpieņem dzemdības, un jauno gadu sagaidījām kopā jau ar 14 sanbernāra kucēniem. Kad māsai kāzās bija mičošana, vienam pacientam kļuva slikti ar sirsniņu – tā nu ar visu vakarkleitu un frizūru skrēju palīgā. Tagad ir nedaudz vieglāk – man ir jauni kolēģi, kas palīdz. Pirmos desmit gadus gan strādāju praktiski septiņas dienas nedēļā. Tikai ar laiku saproti, ka nevari visiem palīdzēt un arī sev kaut kas ir jāatstāj, ka arī vetārstam ir privātā dzīve. Turklāt reizēm mēdz būt arī nekaunīgi saimnieki. Sagaida brīvdienas, kad pašam ir laiks, konstatē, ka sunim jau varbūt pat nedēļu nav bijis labi, un zvana ārstam – gan jau viņš strādā. Šādos gadījumos lieku saprast, ka svētkos ārstējamas tikai akūtas problēmas.

Pirmssvētku dienās pacientu saimnieki droši vien nāk arī ar pušķiem un vainadziņiem?
– Man jūnijā ir divas jubilejas – mēneša sākumā arī dzimšanas diena. Tas ir ļoti patīkami, ka tādi ilggadējie klienti to atceras un sveic. Parasti pie mums klīnikā tad izskatās gandrīz kā ziedu veikalā. Citkārt suņu un kaķu saimnieki, kas ir koristi, man arī uzdzied. Ja svētkos man iekrīt darbdiena, mēdzu sarūpēt cienastu – pašceptus pīrāgus, sieru.

Esat jautājusi vecākiem, kāpēc jums dots vārds Līga?
– Vārdu iedeva tētis, mammai pat īsti neprasot. Viņai sākumā tas pat īsti neesot paticis. Bet es sev citu vārdu iedomāties nevaru. Paldies tētim, ka esmu pie tāda tikusi. Man tas ļoti patīk, un es to lepni nesu. Vienmēr Līgodienu svinu un daru to skaisti. Man sagādā prieku tas, ka sabrauc negaidīti ciemiņi, ka manā vārda- dienā ir tādi Latvijas svētki.

Man šķiet, ka Jāņi šajā ziņā pat ir vairāk apdalīti, jo visi Līgas apsveikuši un jau saguruši. Meitu gan es par Līgu nesauktu, jo, manuprāt, ģimenē pietiek arī ar vienu. Mans vecaistēvs bija Jānis. Kad viņš vēl bija dzīvs, braucām visi pie radiem uz Kurzemes pusi. Tā kā ģimenes bija lielas, arī svinēšanas pasākumi bija ļoti apjomīgi – ar lieliem ugunskuriem, dziedāšanu un dejošanu. Pēdējos gadus svinam mammas lauku īpašumā, kur vienmēr kuram ugunskuru, pušķojam un laižam upē ziedu laiviņas ar svecēm. Šogad kopā ar māsu pirmo reizi dodos arī uz Bauskā notiekošo saulgriežu pasākumu. Man ir Bauskas tautastērps, kas tepat arī austs. Ļoti patīk to uzvilkt. Tajā jūtos tik labi, ka nemulstot varētu aiziet arī, teiksim, uz veikalu.