Māksliniece un viņas romantiskie, «nepareizie» trauki

Ginta Zaumane: katrs esam citādāks un katrs protam savas lietas

Iecavnieci Gintu Zaumani, viņas darbus un Vīnkalna cepli pazīst daudzi, jo viņa ir aktīva gan savā profesionālajā darbībā, gan vietējā kopienā. «Bauskas Dzīve» sarunā ar mākslinieci iepazīst tuvāk viņas radošo garu, ikdienu un skatījumu uz dažādām lietām un tēmām.
Pie Gintas Zaumanes ierodamies darbdienas pēcpusdienā, kad ārā spoži spīd saule, liekot iemirdzēties no jauna uzsnigušajam un vēl nesamaitāti baltajam sniegam. Pie mākslinieces mājām Iecavā mūs sagaida kucēns ar tikpat baltu vārdu Cukurs, kurš izlaists sētā paskraidīties svaigā gaisā.
Ginta mūs ieaicina savā privātmājā, kurā mākslinieciski špaktelētās sienas veidojusi viņa pati, nama interjeru papildina pašas darinātie māla gaismekļi un izlietnes, viena plašāka telpa veltīta viņas radošajām izpausmēm. Tiekam nosēdināti un cienāti ar cigoriņu kafiju, ko māksliniecei no Itālijas atveduši draugi un kas tiek lieta viņas pašas darinātajās māla glāzēs. Visapkārt redzami dažādi māla trauki, skulptūras, vāzes, pērļojumi, adījumi, tamborējumi, izšuvumi un daudz kas cits, ko Ginta ar savām rokām izgatavojusi.
Intervijas sākumā viņa atklāj, ka dzimusi un teju visu dzīvi nodzīvojusi Iecavā, ja neskaita gandrīz desmit gadus, ko pavadīja, mitinoties Bauskā. Mācījusies Latvijas Universitātē, kur iegūta mājturības un kultūras skolotājas specialitāte.

Kā pievērsāties mākslai, vai tas nācis no ģimenes?
– Tas noteikti ir no ģimenes, kā es saku, – Zaumaņu gēns. Man ir paveicies, ka arī no mammas puses visi cilvēki lielākoties bijuši radoši, un tas radošums izpaudies dažādi. Abas vecmāmiņas prata adīt un tamborēt – viena vairāk auda, bet otra mūža nogalē sāka gleznot. Iekšēji radošums man ir nodots mantojumā, un es vienmēr smejos, ka pirmā tamboradata man rokās bija jau četru gadu vecumā, kad tapa pirmie valdziņi. Savukārt man pašai ir divas meitas – Elva un Kate – un trīs mazmeitas. Meitas ir ar, es teiktu, māksliniecisko zemtekstu. Vecākā – Elva ir mantojusi vairāk spēju organizēt, jo brīnišķi prot organizēt savu ģimeni, pasākumus un cilvēkus – tas ir viņas radošums. Protams, ka viņa māk arī adīt, tamborēt, palīdz man veidot kroņu maliņas ar pērlītēm, šī prasmes viņai ir, bet tā nav viņas pamatnodarbošanās. Arī savām meitām viņa savu radošumu spēj nodot tālāk tā, kā viņa to saprot un kā bērni to spēj pieņemt.
Savukārt jaunākā atvase – Kate ir absolvējusi mākslas skolu Iecavā, un viņas talants izpaužas spējā zīmēt. Pēc mākslas skolas absolvēšanas ir pagājuši divi gadi, Kate joprojām zīmē un apsver domu pēc vidusskolas mācīties Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Esmu sapratusi, ka, augot vidē, kur visu laiku apkārt notiek kaut kas ar mākslu saistīts, citādāk nevar sanākt. Zaumanīšu gēns ir nodots tālāk, bet tā izpausme katram ir citādāka.

Vai vienmēr esat bijusi saistīta ar mākslu vai esat darbojusies arī citā jomā?
– Nepilnus desmit gadus strādāju Bauskas bērnudārzā «Pienenīte». Arī tur ar tā laika vadītāju Sigmu Strautmali atradām veidus, kā radoši izpausties kopā ar bērniem. Ārpus nodarbībām vedām mazuļus uz pulciņiem, radījām dažādas lietas – lējām sveces, veidojām trauciņus no masas, kuras sastāvā bija milti, sāls un ūdens, daudz izmantojām dažādus dabas materiālus.
Sākotnēji biju auklīte, tad, vadītājas atbalstīta, paralēli darbam sāku studēt pedagoģiju un beigās jau strādāju par iestādes metodiķi.

Turpinot par mākslu – cik mākslas tehniku jūs pārzināt un izmantojat savā darbībā?
– Es neteiktu, ka dziļi pārzinu katru no tehnikām, jo tie drīzāk ir tādi kā «pieskārieni», kuri kādos dzīves posmos man ir gadījušies. Man ļoti patīk mācīties, lielākoties dodos pie meistariem un izglītojos «dzīvajā». Protams, arī internets ir pilns ar dažādām pamācībām, no kurām var «ņemt» klāt zināšanas, bet man patīk mācīties klātienē pie cilvēkiem, jo ir iespēja uzdot dažādus jautājumus. Šādā veidā klāsts, kas ir izgājis caur manām rokām, ir milzīgs, bet «aizķēries» ir salīdzinoši nedaudz – pērlīšu izšūšana, mālošana, adīšana un tamborēšana.

Vai ir kāda mākslas nodarbe, kas jūs nepavisam «neaizrauj»? Varbūt gleznošana?
– Visu mūžu man likās, ka gleznošana un zīmēšana nav mans un ka man nekas no tā nesanāk, lai gan skolas laikā klases audzinātāja uz konkursiem zīmēt sūtīja tieši mani. Tas komplekss ilgi bija dzīvojis manī, līdz mana draudzene Gita mani uzaicināja līdzi uz gleznošanu. Pamazām, esot blakus tiem, kas to dara, vienā brīdī saproti, ka nav ko baidīties, – tas nekas, ja rezultāts ir citādāks, jo tu tāpat ķer patīkamo mirkli darīšanā. Pēdējo gleznu esmu uzgleznojusi pirms četriem gadiem, un, iespējams, domāju, ka neko labāku par to nevaru radīt, tāpēc šo nodarbi esmu nolikusi maliņā, bet tas nenozīmē, ka man tas nepatīk. Es nevaru nosaukt tādu mākslas veidu, ko nekad negribētu izmēģināt, jo agri vai vēlu, iespējams, mēģināšu ko jaunu, un man tas patiks.