Mākslinieces Rasas Jansones atgriešanās

Bauskas muzejā ar «Izlīguma izstādi» uzrunā, pārsteidz, provocē

Sestdien, 11. februārī, Bauskas muzejā atklāja Rasas Jansones gleznu un kolāžu izstādi, pirmo mākslinieces dzimtajā novadā. Izstādes atklāšanā muzeja direktore Baiba Šulce uzsvēra, ka tas ir notikums muzeja dzīvē un noteikti būs izaicinājums ekspozīcijas apmeklētājiem. Māksliniece savukārt pauda gandarījumu un prieku par šo iespēju tikties ar baušķeniekiem. Atklāšanā piedalījās arī viņas talanta cienītāji un kolēģi no Rīgas, kuplās Jansonu ģimenes pārstāvji, draugi un interesenti.

R. Jansone ir spilgta laikmetīgās mākslas pārstāve – gleznotāja, aktīva publiciste, mākslas kritiķe un pieder paaudzei, kuras talants un pasaules uzskats veidojās un rūdījās vētrainajos deviņdesmitajos. Dzimusi un uzaugusi Bauskas novada Gailīšu pagastā. Bērnība un skolas gaitas aizritēja toreiz slavenajā kolhozā «Uzvara», ko uzbūvēja un vadīja Rasas vectēvs Ivars Jansons.

«Bauskas Dzīve» ar mākslinieci tikās un viņu intervēja dažas dienas pirms izstādes atklāšanas, kad muzeja telpās notika tās sagatavošana un vārda īstākajā nozīmē «būvniecība».

Kopš 2000. gadu sākuma jūs regulāri piedalāties glezniecības un vides mākslas izstādēs ar gleznu cikliem un personālizstādēm. Bauskā esat pirmo reizi. Kā radās izstādes ideja? Kāds būtu jūsu vēstījums mākslas cienītājiem, «Bauskas Dzīves» lasītājiem?
– Ceļš uz šo izstādi ir visnotaļ interesants. 2021. gadā Bauskas novadā izdeva grāmatu «Mākslinieki: Bauska. Iecava. Rundāle. Vecumnieki.». Dažādu sakritību dēļ es šajā grāmatā neiekļuvu. Viens no skaidrojumiem – 1989. gadā dibinātajā Bauskas mākslas skolā nepaguvu mācīties, jo iestājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, vēlāk studēju Mākslas akadēmijā, un, protams, manas radošās gaitas un dzīve saistījās ar Rīgu. Pēdas no dzimtās puses it kā pagaisa, un baušķeniekiem, grāmatas veidotājiem, tās sakārtošanas laikā ziņu par mani nebija. Muzeja darbinieki sāka interesēties par mani, par manu vectēvu Ivaru Jansonu, tad arī radās doma Bauskā veidot izstādi.

Jūsu zaudējums ir mūsu ieguvums?
– Ne tikai! Tas noteikti ir arī mans ieguvums. Esmu gandarīta, ka pēc šī nelaimīgā pārpratuma varu būt šeit. Bez motivācijas un pamudinājuma tikties ar baušķeniekiem šādas izstādes nebūtu. Māksliniekam ir nemitīgi un nenogurstoši jāstrādā, lai pilnveidotu katru savu nākamo darbu. Šaubos, vai, piemēram, gleznām būtu jauni rāmji, kolāžām jauns konceptuāls noformējums. Keramikas šķīvji ar padomju laika mākslas kritikas citātu «pērlēm» nu savākti un kompakti izvietoti tikko izgatavotajā skapī. Jau esošie darbi no izstādes uz izstādi it kā «apaug» un pilnveidojas. Katra izstādes vieta māksliniekam liek to apgūt no jauna un piešķirt saviem darbiem jaunu elpu. Muzeja telpas patiesi ir mājīgas, strādāt šeit viegli.