Iecavniece Kristīne Pīkenena teic, ka viņa ir atradusi savu ceļu grāmatās. Viņa ne tikai tās ar prieku lasa un strādā ar tām, vadot grāmatnīcu Rīgā, bet arī aizrautīgi un izaicinoši runā par grāmatām savā blogā «Humpalas un grāmatas», podkāstā «Piedzīvot lappuses» un trīs grāmatu klubos.
Iepazīstiniet ar sevi tos, kuri nav «Instagram» vai nav jūs tur vēl sastapuši!
– Visur, kur pasaulē braucu, es saku, ka esmu no Bauskas. Tā ir taisnība, tiešām esmu no Bauskas. Esmu mācījusies Rīgā un tur strādāju, bet pēdējos piecus gadus jau atkal esmu atgriezusies dzimtajā pusē – dzīvoju Iecavā.
Vadu Jāņa Rozes grāmatnīcu Rīgā, Barona ielā 5, bet pašlaik esmu bērna kopšanas atvaļinājumā. Grāmatnīcā strādāju jau gandrīz 13 gadus. Sāku 2012. gadā, jo man vajadzēja darbu. Izglītība tolaik nebija pabeigta, kino pasaulē, ko studēju, sevi īsti neredzēju, jo jutos pārāk intraverta. Man patika lasīt, ieraudzīju sludinājumu un pieteicos. Paklejoju pa veikaliem, tad nonācu Barona ielā, kur uzkalpojos līdz vadītājas vietai. Tagad tur jūtos kā zivs ūdenī.
Dzīves ceļš man ir bijis ļoti radošs. Jaunībā ar draugiem taisījām filmas, bija mums tāda apvienība «Jauncode Movies». Abi vecāki bija fotomākslinieki.
Tā kā jau biju atradusi savu ceļu grāmatās, man vajadzēja izpausties arī radoši, tāpēc pirms dažiem gadiem uztaisīju blogu, kur varu parādīt savas zināšanas par grāmatām un izpaust savu personību. Tapa «Instagram» konts «Humpalas un grāmatas», kas apvieno divas manas kaislības dzīvē: humpalas, jo man patīk meklēt dažādas pērles, tas ir ekoloģiskāk, īpašāk, tur ir arī azarts; un man patīk grāmatas. Man tā doma – humpalās atrasto pievienoju grāmatai, tā parādot, ka grāmata var būt kas vairāk nekā tikai objekts, ko izlasām un noliekam pēc tam plauktā, ka grāmata ir daļa no dzīves un par to ar cilvēkiem vajag runāt aizrautīgi un mēģināt viņus pievērst lasīšanai.
No kurienes tāda grāmatu mīlestība? Esat studējusi filoloģiju?
– Nē, esmu studējusi kino veidošanu, bet neesmu pabeigusi. Trīs reizes studēju, un trīs – nepabeidzu. Es uzskatu, ka tas viss ir nācis caur ģimeni, jo tētis vienmēr mudināja lasīt. Mājās vienmēr bija liela bibliotēka. Viņš arī vienmēr norādīja, ka vajag runāt pareizā latviešu valodā. Ironiski, bet varu teikt, ka man ir paveicies arī ar izglītības sistēmu, jo literatūras pamats man ir ielikts skolā. Apiņu sākumskolā (red. – tāda bija Codes pagastā) strādāja skolotāja Judīte Stūre, un viņai bija fantastika motivācijas programma bērniem. Katram skolēnam viņa uzzīmēja Latvijas karti, un bija jāatskaitās, cik esam izlasījuši. 40 izlasītās lapas mūs veda no vienas pilsētas līdz otrai. Tā bija jāiet cauri visiem 26 rajoniem. Ģimnāzijā Rīgā esmu pabeigusi literatūras klasi, tur bija daudz jālasa. Līdz ar to var teikt, ka klusais pamats bija ielikts. Un tad dzīves otrā posmā es sapratu, ka man ļoti patīk lasīt sava prieka pēc. Man tas sniedz meditāciju, zināšanas, kuras, iespējams, citādi neiegūtu.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
