«Mans spēks ir cilvēki man apkārt»

Jubilāre kopš dzimšanas dzīvojusi Bauskā, viss skolas laiks aizritējis Bauskas 1. vidusskolā. Savus darba gadus Laila Jirgensone velta pedagoģijai, tagad ir latviešu valodas un literatūras skolotāja Kandavas lauksaimniecības tehnikuma Saulaines teritoriālajā struktūrvienībā, kur viņas ziņā ir arī izglītības metodiķes pienākumi.

Ar ko saistās bērnības atmiņas?
– Ģimenē uzaugu kopā ar jaunāko brāli Edgaru, dzīvojām Bauskā, bet manas bērnības vasaras piepildītas Latgales mežos un plašajās ārēs, dzīvojot pie mammas vecākiem Dubuļos Rēzeknes novadā. Lauku mājās truši dzīvoja savā vaļā, un es kopā ar viņiem lēkāju pa vagām dārzā. Dubuļos arī iemācījos krievu un latgaliešu valodu. Vecmammas māsa strādāja bibliotēkā, es bieži gāju pie viņas. Tā man bija tāda īstā satikšanās ar grāmatu, radās vēlme lasīt un izzināt. Atceros, ka lasīju dažādu literatūru, izlasīju pat grāmatu «Četri tankisti un suns». Iespējams, šī pieredze ietekmēja nākotnes profesijas izvēli. Domāju, ka bērni, kas pavada laiku kopā ar vecvecākiem, vērojot viņu ikdienas gaitas, dzīves uztveri, daudz iegūst savai dzīves pieredzei. Arī manus bērnus nereti pieskatīja vīramāte un ar viņiem daudz darbojās.

Mamma stāstīja par manu pirmo «mākslas darbu», ko biju radījusi, vēl redeļu gultiņā būdama, – «uzgleznoju» uz sienas milzu pīli visā gultas garumā.

Kad pamanījāt, ka vēlaties kļūt par skolotāju?
– Vēl tad, kad tā vēlme nebija apzināta, to varēja redzēt – rotaļājoties ar lellēm, tās sēdināju rindā un mācīju. Skolā man patika visā aktīvi piedalīties un organizēt. Pionieru laiks pagāja ar sarkanajiem kaklautiem, ierindas skatēm, soļošanu un dziedāšanu. Kas gribēja aktīvi darboties, tā bija vienīgā iespēja, un mēs tur nekādu politiku nemeklējām. Kopā ar draudzeni Ilzi piedalījāmies un uzvarējām sakarnieku sacensībās, kur bija jāzina Morzes ābece – pēc roku kustību signāliem bija jāšifrē ziņojuma teksts. Man paveicās, ka mācījos ļoti labā skolā, īpaši vidusskolas posmā toreizējā Bauskas 1. vidusskolā strādāja gudri, radoši un atvērti pedagogi, lielas personības. Starp viņiem atceros Egonu Valteru, mācīja ģeogrāfiju un militāro mācību. Es gan reiz no viņa izpelnījos novērtējumā vieninieku militārajā mācībā. Skolā nebiju teicamniece, bet pedagogi rosināja lasīt, un mēs to arī kāri tvērām. Ar aizrautību lasīju žurnālu «Avots». Mans vidusskolas laiks sakrita ar lielo pārmaiņu periodu Latvijā – tautas Atmodu, kad apkārt viss mainījās un kustējās, sabiedrība kūsāja. Man laimējās mācīties kopā ar talantīgiem klasesbiedriem. Atceros, kā kopīgi devāmies skatīties rokoperas «Lāčplēsis» izrādi. Skolas gados izveidojās otrs lielais vaļasprieks.