Mūspuses ainavas un gadalaika sajūtas gleznās

Bauskas novada Svitenē glezniecības simpozijs sarīkots jau divpadsmito reizi

Ir jūlija pēdējā diena. Sēžu uz nozāģētā milzu ozola pāršķeltā bluķa vienas puses un ārstēju savu sāpošo, sapampušo kreiso priekšķepu. Te ir labi – varu redzēt ceļu un visus, kuri tuvojas mājām. Augšā plešas otra ozola tumšā lapotne, kas sargā no lietus… Re, kur šurp lumpačo Lūsis! Nezin kāpēc vakar iejaucos abu rudo runčuku duelī. Parasti gan tādās reizēs es ņemu ķepas pār pleciem… Varbūt viņi abi man patīk labāk par tiem Svitenes kaķiem, kurus savā darbā uzzīmēja grafiķe Inese Mīlberga?

Gleznās precizitāte un vieglums
Inese Mīlberga ir izcila akvareliste, kuras gleznas atrodamas arī daudzās privātkolekcijās. Simpozija noslēguma izstādē aplūkojamie darbi ir gleznoti ar apbrīnojamu precizitāti un vieglumu. Un tas tiek darīts uz vietas dabā, kur vējš pluina papīra lapu un dzenā smiltis. Mani pārsteidza vienīgā eksponētā zīmējuma temats – kolhoza laikā celtais daudzdzīvokļu nams ar visām apaļajām satelītantenām un kaķīšiem priekšplānā.

Daudzus gadus manis iniciētajā Svitenes glezniecības simpozijā aktīvi piedalās vēl viena Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļas absolvente, kura ir arī jūtīga gleznotāja. Tā ir Ēra Zalcmane, kuras uz rondo formāta audekliem darinātos Rundāles dārza rožu tuvplānus gribas saukt par rožu portretiem. Šogad Svitenes gleznu kolekciju papildina pavisam citā stilistiskā darināta Ēras glezna, tajā īsi, ļoti spilgti un kontrastaini otas triepieni veido iluzori abstraktu kompozīciju, kurā dominē oranžīgi rozā akcenti.

Šī vispārinošā un abstrahējošā metode konkrētas ainavas attēlošanā spoži izpaužas arī Aijas Ušerovskas studijā, kas risināta vēsi zaļganā gammā ar gaišām debesīm un ūdeni.

Turpretī Gunta Gračinska šoreiz darinājusi arī kādu kompozīciju ar figūrām saules gaismā (žanriski to jau vairs nevarētu saukt par ainavu ar stafāžu). Svitenes mākslas darbu kolekcijā ir vairākas viņas piesātinātos toņos gleznotās ainavas ar plašiem priekšplāniem.