Neaizskaramie trīs metri; «Latvijas Valsts ceļi» skaistkalniešu problēmās vaino pašvaldības nesakārtoto drenāžu

Tīri teorētiski sabiedrībai vienmēr vajadzētu domāt, kā pēc iespējas efektīvāk izmantot esošos resursus. Tomēr, kad tas nonāk valstiskas birokrātijas līmenī, tad dokumenti kļūst svarīgāki par resursiem, un jau piekto gadu Skaistkalnes iedzīvotāji par to maksā – gan finansiāli, gan dzīves kvalitātes jomā.

Ceļa pārbūvei – jauns segums, trotuāri un tamlīdzīgi – jābūt priecīgai vēstij arī jebkuras apdzīvotas vietas cilvēkiem. Tomēr Skaistkalnē šis process 2017. gadā noritēja, kā saka viens no aculieciniekiem, «augstos toņos», un iedzīvotāju problēmas nerimst vēl aizvien.

Neaizskaramā robeža
Par 2017. gada notikumiem stāsta Bauskas novada domes deputāts Mārtiņš Mediņš: «Kad bija Rīgas ielas projektēšana, jau tad bija pretenzijas, ka vienā pusē uztaisīja ūdens noteci projektam, bet otrā pusē vispār nav grāvju noteces. «Latvijas Valsts ceļi» pateica, ka par to neatbild. Viņiem ir ūdens novadīšana tikai no valsts ceļu novadījuma joslas. Pašvaldībai savos ceļos jāveido meliorācija un jātaisa grāvji. Daudzas lietas toreiz panācām, bet par daudz ko nespējām vienoties.»

Galvenā problēma, par ko sākās pirmie protesti jau pāris nedēļas pēc darbu nodošanas, – sākās blakus esošo īpašumu applūšana. Kā norāda iedzīvotāji – līdz šim blakus esošās mājsaimniecības bija pieslēgtas pie ceļa grāvja, bet tagad starp ceļa grāvi ir trotuārs. Iepriekš pa grāvi aizplūda liekais ūdens, bet tagad ūdenim nebija, kur palikt. Arī tā nebūtu problēma, bet valsts akciju sabiedrības (VAS) «Latvijas Valsts ceļu» pārstāvji nepiekrita, ka zem trotuāra pieslēdzas pie drenāžas sistēmas. Ar «lielu troksni» panāca, ka vienu no īpašumiem pieslēdz pie ceļa sistēmas, bet pārējie īpašumi tā arī turpina slīkt ūdenī. Trīs metri pāri trotuāram līdz ceļa drenāžas sistēmai ir kļuvuši par neaizskaramu robežu.

Grīdas pūst
Iedzīvotāji lielā mērā ir neapmierināti arī tāpēc, ka darbu veikšanas laikā no dažādiem avotiem saņemti apgalvojumi, ka pie ceļa grāvja sistēmas pieslēgties varēs. Var diskutēt par to, cik teicēji to varēja vai nevarēja apstiprināt, bet, darbus paveicot, izrādījās, ka visi ceļam blakus esošie īpašumi atstāti likteņa varā.

Viss pagalms un mājas pamati nepārtraukti ūdenī ir Jāņa Mucenieka īpašumā. «Savulaik pats ierīkoju savu drenāžas sistēmu, kas novadīja ūdeni grāvī pie ceļa. Tagad tur ir ciet, ūdenim nav, kur palikt. Jau piecus gadus cīnos ar plūdiem. Dārzā vienkārši izgāzās ābele – nebija satura saknēm. Mājā koka grīdas pūst, dēļi sagriezušies. Mēģināju betonēt, bet tāpat ūdens spiežas uz augšu. Kad līst un ziemas laikā, zem grīdas dēļiem ir ūdens. Vecā siltumnīca vienkārši iegrima – tagad taisām jaunu ar īpašiem stiprinājumiem. Ceram, ka šī nenoslīks,» stāsta J. Mucenieks.