No Alsviķiem līdz Briseles varas gaiteņiem

lze Juhansone: «Tie, kas zina, no kurienes nāku, pēdējos divos gados man parasti jautā: kāda ir izjūta, dzīvojot pie Krievijas robežas?»

Eiropas Komisijas (EK) ģenerālsekretāres Ilzes Juhansones saknes meklējamas Alūksnes pusē – 1989. gadā viņa absolvējusi Alūksnes vidusskolu. Gan novadnieki, gan Latvijas iedzīvotāji var lepoties, ka vienkārša Alsviķu meitene var kļūt par vienu no augstākajām amatpersonām Eiropas Savienības (ES) institūcijās.

«Šogad aprit divdesmit gadi, kopš Latvija ir ES dalībvalsts, šogad atzīmējam divdesmit gadus, kopš Latvija pievienojās NATO, tādēļ tas ir brīdis, kad apstāties un atskatīties, kā ir veicies. Šis ir īpašs gads arī ar to, ka notiek vairākas vēlēšanas. Vienas jau mēs redzējām – vēlēšanas Krievijā, kuras nepārsteidza, jūnijā būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un gada nogalē seko Amerikas prezidenta vēlēšanas, kuru rezultāti ietekmē arī Eiropu,» sarunu sāka I. Juhansone.

Visu sekretāru sekretāre?
Kas ir un ko dara Eiropas Komisijas ģenerālsekretāre? «Kad saviesīgā lokā man jautā, ar ko nodarbojas ģenerālsekretāre, mēdzu atjokot, ka neesmu visu sekretāru sekretāre, savukārt tuvākie draugi joko, ka vārda daļa «ģenerāl» man atbilst vairāk, jo es mēdzot komandēt. Patiesība ir kaut kur pa vidu, jo mani darba pienākumi ir palīdzēt EK prezidentei Urzulai fon der Leienai īstenot viņas politisko programmu, proti, mans uzdevums ir nodrošināt, lai visi likumdošanas vai politikas priekšlikumi ir savstarpēji saskaņoti, lai ieliktu visas tās labākās idejas, kas ir pieejamas, un lai tie būtu zinātnē balstīti.

Otrs mans pienākums ir reaģēt uz dažādām krīzēm, kas notiek, vai tas būtu kovids, Krievijas karš Ukrainā vai pašlaik karš Tuvajos Austrumos un Gazas joslā, savest kopā atbildīgos dienestus un nodrošināt, ka tie strādā absolūtā saskaņā. Trešais, ar ko pēdējā laikā nodarbojamies, ir humanitārās palīdzības piegādāšana palestīniešiem Gazas joslā, kur cilvēki mēdz būt tuvu bada nāvei. Dienā vajadzētu piecsimt automašīnu kravas ar humanitāro palīdzību, labākajās dienās panākam, ka tiek ielaistas simts… Mans uzdevums ir, lai tajā brīdī, kad robežpunkti ir atvērti, kravas ar dzeramo ūdeni, pārtiku un medikamentiem nokļūtu mērķī,» stāsta I. Juhansone.

Neko nepieņemt kā pašsaprotamu
EK ģenerālsekretāre ieskicēja arī pašreizējo ģeopolitisko situāciju. «Pēc Padomju Savienības sabrukuma kādu laiku bija izjūta, ka, raugoties uz pozitīvo dinamiku, demokrātiskajām pārmaiņām Rietumu pasaulē, arī pārējā pasaule izvēlēsies šo modeli un sekos tam, un pasaule kļūs par labāku vietu, kur dzīvot. Taču tā nenotiek, konfliktu ir arvien vairāk un vairāk. Tas ir gan tāpēc, ka Ķīnai ir arvien jaunas ambīcijas globālajā ekonomiskajā kārtībā, gan tāpēc, ka ilgu laiku Rietumu pasaule diezgan aroganti skatījās uz globālajiem dienvidiem. ANO Drošības padomē nav neviena pārstāvja no globālajiem dienvidiem, tur joprojām ir vecās demokrātijas valstis, Krievija un Ķīna. Krievija, kas grib atjaunot savas imperiālistiskās ambīcijas, un arābu pasaule, kas arī vēlas ieņemt savu vietu globālajā ekonomikā. Tas viss noved pie aizvien jauniem konfliktiem un aizvien jauniem kariem. Paralēli notiek arvien straujāka sacensība par ekonomisko izaugsmi, par zinātnes un pētniecības sasniegumu ieviešanu ražošanā,» stāsta I. Juhansone.

Ko iepriekš minētais nozīmē Eiropai, un kāpēc mums par to būtu jāuztraucas? Un kādēļ mums par to būtu jāuztraucas šeit, Latvijā? «Pārāk ilgu laiku mēs atļāvāmies par to nedomāt, līdz Krievijas iebrukums Ukrainā bija zināms modinātājzvans, ka viss ir ļoti tuvu un viss ir ļoti trausls. Nekad neaizmirsīšu Eiropadomes sēdi, kurā otrajā dienā pēc kara sākuma tikās ES valstu vadītāji, un viņus uzrunāja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tā bija visemocionālākā runa, ko es savā mūžā esmu dzirdējusi. «Mēs šeit paliksim un cīnīsimies, jo mēs cīnāmies arī par jums, par demokrātiju un brīvību,» viņš teica. Mēs redzējām, ka patiesībā Vladimirs Putins pamatīgi pārrēķinājās. Tā sauktais «blitzkrieg» jeb zibenskarš izrādījās neiespējams, jo V. Putins nenovērtēja Ukrainas nācijas apņemšanos un Rietumu spēju mobilizēties un būt kopā. Viņa aprēķinos Rietumiem vajadzēja nodot Ukrainu vai atstāt vienu pašu jau pirmajā mēnesī. Mēs esam otrajā kara gadā un ar arvien lielāku atbalstu Ukrainai. Vēl viens apstāklis, ko V. Putins nekādā veidā neierēķināja, bija Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO. Pirms 24. februāra doma, ka Ukraina varētu sākt iestāšanās sarunas par dalību ES, nebija pat teorētisks scenārijs. Šodien tā ir pilnīgi cita dinamika. Ukraina joprojām cīnās par brīvību, demokrātiju un tiesībām pastāvēt. Šajā divdesmitgadē, kad mēs domājam par NATO un Eiropas Savienību, ir svarīgi saprast, ka nekad dzīvē neko nevar pieņemt kā pašsaprotamu,» teica I. Juhansone.