Noteikti ir jādzird, ko teiks Rajevs!

Latvijas Nacionālo bruņoto spēku rezerves pulkvedim Igoram Rajevam katra diena paiet, spraigi sekojot informācijai, lai analizētu Ukrainas kara notikumus, un stāstot par to Latvijas sabiedrībai. Daudzi ir kā pielipuši televīzijas ekrāniem, jo noteikti ir jādzird, ko teiks Igors Rajevs.

Militārais analītiķis I. Rajevs savulaik bija atbildīgs par Latvijas Bruņoto spēku transformāciju un pielāgošanu 21. gadsimta vajadzībām un rakstījis militāro plānu Latvijas iestājai NATO. Lai arī dienas grafiks I. Rajevam ir ļoti saspringts, viņš ir atsaucīgs un uzreiz labprāt piekrīt intervijai, sakot: «Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ!»

Ir grūti savaldīties un būt Latvijas sabiedrību saliedējošam pilsonim, ja mazpilsētā publiskā vietā nejauši dzirdi sarunu starp diviem krievvalodīgajiem par to, cik slikti, ka Krievijai tagad piemērotas sankcijas un ka Latvijā neko nav darījuši pēc Padomju Savienības sabrukšanas… Gribas pagriezties un teikt, lai viņi ar steigu brauc dzīvot uz savu «tik labo» Krieviju. Kā lai maina šādu cilvēku domas?
– Ja pieņemam, ka šādi cilvēki ir Latvijas pilsoņi, tad, pieļaujams, dzīvo Krievijas mediju informatīvajā telpā. Vienīgais veids, kā šādos cilvēkos ko mainīt, ir izglītošana. Jo augstāku izglītību cilvēks iegūst, jo vairāk viņš saprot, ka informācija no viena avota nav pilnvērtīga. Ir ļoti būtiski iegūt informāciju no dažādiem avotiem, lai spētu formulēt savu viedokli. Šādos gadījumos – arī no Krievijas avotiem, jo tas mums radīs priekšstatu, ko, kā un kāpēc viņi domā. Un tad varēsim saprast, kā rīkoties.

Šādus cilvēkus vajag piesaistīt Latvijas informatīvajai telpai un ieinteresēt lasīt, skatīties TV raidījumus latviešu valodā. Tāpēc latviešu valodas apgūšanai ir ļoti būtiska nozīme. Tajā pašā laikā jāatceras, ka jebkurā valstī ir daži procenti cilvēku, kurus jūs diemžēl nevarat pārliecināt mainīt viedok-li, – šādi cilvēki vienmēr bijuši, ir un būs. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Piemēram, Ukrainā ir nacisti, bet tas ir ļoti neliels procents attiecībā pret Ukrainas iedzīvotāju skaitu, un Ukrainā nav tolerances pret nacismu, nav nacisma slavināšanas un nav fašistisku naratīvu, bet Krievijas mediji gan pastāvīgi to apgalvo. Otrs piemērs – Vācija ļoti cīnījās pret to, lai izskaustu jebkādu nacistu pieminēšanu, iznīcinātu nacisma pamatus, bet vienalga Vācijā tādas kustības ir. Tādēļ jau mēs nevaram nosaukt Vāciju par nacistisku valsti – tā ir mūsdienīga, demokrātiska Rietumu valsts, kur, jā, ir viedokļu dažādība, bet šīs idejas joprojām šķiet saistošas niecīgai sabiedrības daļai, kas arī tās kultivē. Bet brīdī, kad viņi jau sāk kultivēt neiecietīgas idejas pret citiem cilvēkiem, tad redzam, vai sabiedrība konkrētajā valstī ir nobriedusi un var stāties pretī.

Jūsu domas par okupācijas pieminekļiem Latvijā – tagad ir vai nav īstais laiks tos demontēt?
– Visus tos pieminekļus Latvijā vajadzēja nojaukt 1991. gadā. Latvijā tika novākti visi «ļeņinekļi», un nevienam nebija nekādu iebildumu. Tas bija brīdis, kad vajadzēja novākt visu, kas piederēja svešai varai, kas tobrīd valdīja mūsu zemē. Pašlaik Latvija ir noslēgusi starpvalstu līgumus ar citām valstīm, kas paredz, ka mēs aizsargājam tos pieminekļus. Tādēļ vai nu toleranta, demokrātiska valsts, kāda ir Latvija, nopietni uztver šīs saistības, vai esam jauneklīgi nihilistiska sabiedrība, kura neko neievēro un var mainīt viedokli ik pēc piecām minūtēm. Uzskatu, ka Latvijas politiķiem ir jārunā par šo jautājumu, jārisina to pārrunu un pārliecināšanas veidā.