Palikt pietiekami stipriem

Tik lielas bailes, ka jāraud. Tādas sāpes, kas iekšas rauj pušu. Vainas izjūta par atzīmētu Sieviešu dienu vai kopā ar bērnu apmeklētu teātra izrādi. Bezspēcība. Neizpratne. Izjūta, kad neko vairs nejūt, kad neko negribas. Tik plaša ir emociju gamma, ko Ukrainas kara laikā izjūtam. Kā ar to tikt galā un palikt pietiekami stipriem, stāsta krīzes psihologs Gints Kapenieks.

Sarunās ar pedagogiem esmu dzirdējusi, ka vidusskolnieces pirmajās kara dienās stundās pat raudāja. Viņas atzina, ka ir ļoti, ļoti bail par to, kas notiks. Līdzīgas izjūtas bija pieaugušajiem. Ko darīt, ja bailes paralizē dzīvi, ikdienu?

– Bieži vien šajā gadījumā runa ir nevis par bailēm, bet par trauksmi. Lai to mazinātu, der apdomāt reālu rīcības plānu, ko darīt tieša apdraudējuma gadījumā: bēgt vai palikt; ja bēgt, tad uz kurieni, kādā veidā un ko ņemt līdzi. Kādam varbūt palīdz 72 stundu izdzīvošanas somas sagatavošana.

Savukārt, ja runājam par bailēm, tās ir dažādas. Objektīvas, sargājošas bailes ir normālas – tā ir aizsargreakcija. Šajā gadījumā var izstrādāt plānu, kā ar bailēm tikt galā. Neirotiskas bailes ir tad, kad kaut ko sadomājamies, bet reāla pamatojuma tam nav. Lai sev palīdzētu, uz pasauli vajadzētu paskatīties eksistenciāli: cilvēce savā attīstībā visu laiku ir gājusi cauri kariem – tas ir bēdīgi, skumji, bet tāda tā dzīve ir. Jāmēģina to pieņemt. Pieņemt savu ierobežotību, jo ir lietas, ko nevaram mainīt. Te vietā būtu teiciens: «Dievs, dod man spēku mainīt to, ko es varu mainīt! Dievs, dod man pacietību pieņemt to, ko es nevaru mainīt! Un, Dievs, dod man prātu atšķirt vienu no otra!»

Bezspēcības izjūta ir otra emocija, par ko ļoti bieži dzird. Vai šajā gadījumā var palīdzēt brīvprātīgais darbs ukraiņu labā?
– Gulēšana gultā un vaimanāšana, cik briesmīgi viss ir, nevienam nepalīdzēs. Tā vietā labāk tiešām iet, darīt – kaut vai savus ikdienas pienākumus veikt. Varam arī palīdzēt saviem apkārtējiem un bēgļiem.

Nesen bija 8. marts – tomēr svētki, bet dzirdēju, ka ir ģimenes, kas tos neatzīmēja, jo liekas nepiemēroti šajā laikā kaut ko svinēt. Tāpat lasīju ierakstu sociālajos tīklos, ka sabiedrībā zināma sieviete aizveda meitu uz teātra izrādi, bet pēc tam jutās vainīga, ka izklaidējas laikā, kad citur mirst cilvēki. Vai ir jājūtas vainīgiem? Vai ir jāpārtrauc atzīmēt un svinēt?
– Ir teiciens par dzīrēm mēra laikā. Varu pateikt par sevi – es arī šogad 8. martā biju ļoti pieticīgs ar apsveikumiem. Manī nebija vainas izjūtas. Jūtos tā, ka šis ir skumju laiks. Ja noskaņojums ir tāds, ka nekas priecīgs šajā brīdī Eiropā nav, vai to vajag mākslīgi uzkurināt un veidot ļoti lielu pozitīvismu?! Varbūt kādam tas ir vajadzīgs. Domāju, ka šajā gadījumā ir svarīgs katra paša iekšējais stāvoklis.