Pašmāju popmūzikas svabadais gars – Sabīne Berezina

Intervijā dziedātāja un dziesmu autore jaunajiem māksliniekiem iesaka sākt ar pašām mazākajām skatuvēm un iegūt pieredzi

Sarunā ar laikrakstu «Bauskas Dzīve» mūziķe Sabīne Berezina dalās pārdomās par muzikālo konkursu nozīmi, atminas vairākus savus projektus un grupas, atklāj, kāpēc viņa līdz šim nav dziedājusi Latvijas himnu, un ieskicē savu kā mākslinieces dzīves uztveri.

Tu esi dzimusi Dobelē, taču vēlāk nonāci Bauskas pusē – Īslīcē, kur arī mācījies vietējā vidusskolā, paralēli iegūstot izglītību Bauskas mūzikas skolā. Kā tu un tavi vecāki vispār nonācāt Bauskas
novadā?
– Bauskas novadā jau bija mans tētis, kurš šeit dzīvoja ar savu ģimeni. Braukājot apkārt pa tā saucamajām haltūrām, viņš iepazinās ar manu mammu Liepājas, Priekules pusē. Viņa vispār ir no Lietuvas, bet tur viņa tobrīd mācījās. Pēcāk tēvs viņu atveda uz Bauskas novadu. Šeit viņi arī apprecējās un sāka veidot savu ģimeni. Tad kādā brīdī, lielajai māsai par prieku, pieteicos es. Runājot par Dobeli, bija tā, ka tur es piedzimu tikai tāpēc, ka tajā laikā Bauskas slimnīca esot bijusi kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ ciet, tāpēc nācu pasaulē es tur, bet jau pēc pāris dienām atkal atgriezos Bauskā.

Latvijas informācijas telpā ir ļoti neliels skaits interviju ar tevi. Kāpēc tā? Neticu, ka tevi uz tām neaicina?
– Patiesībā ir tā, ka man ir tāds uzskats, ka visur nemaz arī nevajag būt un arī par sevi informāciju izlikt kā uz paplātes nav vēlams, jo cilvēkiem tad viss uzreiz ir skaidrs un nav, ko uzzināt jaunu, līdz ar to man interviju ir tik, cik to ir, un ne visu par sevi tajās es arī uzreiz atklāju. Es arī neesmu tāds izteikts sociālo tīklu cilvēks, kurš parāda, ko es ēdu brokastīs un tamlīdzīgi. Tā ir tomēr mana privātā dzīve, ko es vēlos pavadīt mierīgi.

Runājot par ģimenes lietām, tava mamma savulaik bijusi grupas «Dālderi» soliste, tagad ir Latvijā plaši pazīstama vokālā pedagoģe un studijas «Aprīļa pilieni» dibinātāja Nijole Berezina. Tādēļ vēlos tev puspajokam pajautāt – tev vispār bija kāds cits variants, par ko kļūt, kā vienīgi par dziedātāju?
– Jā, protams, ka man bija vēl arī citi varianti. Īstenībā es ļoti labi joprojām spēlēju basketbolu, bet to televīzijā nekad neskatos, jo man gluži vienkārši sāp sirds par to, ka savulaik tik ļoti vēlējos būt par basketbolisti, bet mamma mani atrunāja potenciālo smago traumu, operāciju dēļ. Es tik tiešām biju laba šajā elementā, jo visās skolās, kur es esmu mācījusies, fizkultūras skolotāji, vērojot manu sniegumu laukumā, allaž jautāja, kur es profesionāli trenējos un tamlīdzīgi. Mana atbilde viņiem vienmēr bija, ka tas notiek Īslīcē, Līduma sporta laukumā, ar mūsu vietējiem čaļiem. Starp citu, es joprojām iemetu astoņus sodiņus pēc kārtas. Vēl no potenciāli citiem manas dzīves ceļiem bija vēlme kļūt par frizieri, taču arī tā, kā redzams, nerealizējās.

Tavā dzīvē liela loma taviem mīluļiem – Jorkšīras terjeriem Lorai, Semo un Bucim. Kāpēc izvēlējies tieši šo šķirni?
– Mūsu ģimenē allaž ir bijuši dzīvnieki, un arī es pati vienmēr esmu gribējusi kādu stilīgu šķirnes suni un tad, kad es jau Rīgā sāku patstāvīgu dzīvi un bieži šūpojos savā pagalmā, man visu laiku gar acīm vīdēja Jorkšīras terjeri, un tobrīd es sapratu, cik viņi tomēr ir mīļi. Es pie sevis nodomāju – kādu dienu man viņi noteikti būs, un tā arī notika. Par pirmo naudiņu, ko es nopelnīju no koncertiem, es nopirku kucēnu – meiteni vārdā Lora, kura ļoti iemīlēja manu vīru un gaudoja brīžos, kad viņš pārradās mājās no darba. Es kļuvu uz viņu mazliet greizsirdīga un paņēmu vēl vienu sunīti, šoreiz puiku, kurš savukārt jau mīlēja mani, un mūsu ģimenes dzīvē iestājās balanss.